Maksātnespējas likums ir glābiņš, ja nespējat pildīt saistības, piemēram, maksāt hipotekāro kredītu. Sliktākajā gadījumā administrators pārdos teju visu, kas jums pieder, un turpināsit trešdaļu ienākumu atdot kreditoriem trīsarpus gadu. Pēc tam - brīvs kā vējš jaunu parādu taisīšanā un balts kā gulbis likuma priekšā.
Taču ir viens gana divdomīgs ierobežojums, kas liedz piemērot maksātnespējas procesu. Ja iepriekšējo triju gadu laikā būsit snieguši saviem kreditoriem apzināti nepatiesu informāciju par ienākumiem, tad pildīsit saistības līdz kapa malai. Viltojāt izziņas, melojot par patiesajiem ienākumiem, - paši vainīgi.
Tomēr pavisam cita lieta, ja sniedzāt datus par reālajiem ienākumiem pēc nodokļu (to, kuri tika aprēķināti) nomaksas. Tika teikts, ka šādas darba devēju izziņas (ietverot aploksnē saņemtās algas utt.) vajadzīgas vien pašu banku zināšanai un nenonāks VID redzeslokā. Valdībām tas diezin vai bija noslēpums, taču tās izvēlējās to ignorēt, tāpat kā bankas - īpašumu reālo vērtību.
Maksātnespējas likums tika pieņemts 2010. gada vasarā, bet tieši trīs gadus iepriekš bankas sāka klientiem prasīt valsti pēkšņi ieinteresējušās VID izziņas. Tā kā kreditēšanas burbulis bija arī varas un banku politikas bankrots, tās nevēlas afišēt, uz kāda pamata kredītus izsniedza līdz 2007. gada vidum, jo bankas taču peldējās taukos arī uz ēnu ekonomikas rēķina.