Pret cilvēkiem jāizturas cilvēcīgi. Tomēr, atmetot retoriku, faktiski šis protesta sauklis vēršas pret Eiropas valdību taupības politiku, un šeit nu ir jāievēro dažas atšķirības un likumsakarības.
Pirmām kārtām par iemesliem, kāpēc esam tur, kur esam. Citi eiropieši protestē pret to, ka nu strādniekiem un kalpotājiem jāuzņemas neproporcionāli smaga atbildības nasta par finanšu tirgu darboņu savārīto. Attiecīgi mērķētas arī viņu dusmas, ko Eiropas un arī ASV pie varas esošie politiķi atbalso runās un darbos - par obligāto rezervju apjomu, iespējamo banku transakciju nodokli un tamlīdzīgi. Proti, pasaulē pašreizējā krīze lielā mērā ir tieši finanšu krīze, un nereti ārzemju amatpersonas to nekā citādi nemaz nesauc.
Latvijā situācija ir sarežģītāka, jo bez finanšu krīzes, kas mums materializējās Parex epopejā, ļoti nozīmīgs pašreizējo nebūšanu faktors bija nekustamo īpašumu tirgus burbulis, nesamērīgs darba samaksas kāpums un ekstrēmi nemākulīgā vai negribīgā valsts pārvalde. Proti, šeit runa nav par to, ka bargi tiktu pārmācīti nepareizie cilvēki, bet gan par to, ka pārlieku «laipni» bijuši visi pret visiem. Galvenokārt, protams, pret sevi, gribēdami būt trekno gadu faraoni, kamēr kaut vai tepat blakus Igaunijā gan optimizējošas reformas tika īstenotas, gan budžeta pārpalikums nebaltai dienai iekrāts. Iepriekšējo šļaugano administrāciju nespēja būt atbildīgām ir pašreizējās bardzības iemesls.
Mēram, saprotams, jābūt, un pie vajadzības to dažādos gadījumos atjaunojusi arī Satversmes tiesa. Vismaz teorētiski tas aizvien ir arī elektorāta rokās, lai gan jāapzinās, ka pašreizējā bardzība ir gan pašu sarūpēta, gan arī neizbēgama jebkāda vēlēšanu iznākuma gadījumā. Tā ka, ejot pie vēlēšanu urnām, prātā līdzi jāņem ievērojama tiesa kritikas un arī paškritikas.