Jebkuru šāda veida pasākumu var uzskatīt par veiksmīgu, ja dalībnieku vidū vai koncertprogrammu virknē būtu atrodama īsta «nagla». Šogad tāda noteikti bija. Tā nu sakrita, ka tieši festivāla atklāšanas koncerts kļuva par pasākuma vislielāko notikumu. Latvijas Radio kori diriģēja fenomenāls mūziķis - britu kordiriģents, dziedātājs un pētnieks Pols Hiljers - leģendārā vokālā ansambļa The Hilliard Ensemble dibinātājs. Arī koncerta programma - XVI gadsimta britu komponistu garīgā mūzika - pati par sevi bija īpašas uzmanības vērta. Mūsu Radio koris neapšaubāmi ir pasaules mēroga kolektīvs; viņi lieliski interpretē laikmetīgo komponistu mūziku, bet diemžēl ne vienu reizi vien nācies konstatēt, ka tieši renesanses garīgās mūzikas priekšnesumi nebija īpaši pārliecinoši. Taču šoreiz, pateicoties liktenīgai sadarbībai, diža mūzika iemiesojās ēteriski skaistā skanējumā.
Šajā koncertā visi komponenti (viena laikmeta un viena tipa skaņdarbi, lieliski izpildītāji un jēgpilna interpretācija) harmoniski apvienojās, sniedzot ļoti vērtīgu rezultātu. Kaut festivālā bija arī citi koncerti, kur līdz kārtīgai harmonijai bija tālu.
Koncepcija
Festivāla nosaukums sola prasmīgam klausītājam noteiktu laikmetu (viduslaiku, renesanses un baroka) mūzikas īpašu priekšnesumu, kuru pieņemts dēvēt par «vēsturiski informētu» (historycally informed performance) - priekšnesumu ar spēles paņēmieniem, artikulāciju, frāzējumu, pat intervālu lielumu, kādi tie bija konkrētu skaņdarbu rašanās laikā. Protams, jau sen pastāv arī citas pieejas iepriekšējo laikmetu mūzikas interpretācijai. Mūziku, kas rakstīta klavesīnam, atskaņo (kādreiz pat ģeniāli), spēlējot «mūsdienu» klavieres. Tas gan notiek parastas koncertu dzīves apstākļos, nevis īpašos festivālos. Būtu pavisam neloģiski iekļaut Senās mūzikas festivāla programmā skaņdarbus, kas sacerēti pēdējo desmit gadu laikā.
Tieši tāda bija jau otrā festivāla koncerta programma. Cremerata Baltica bija nosaukuši savu koncertu Bahs XXI, uzsverot mūsdienu XXI gadsimtā dzīvojošo cilvēku skatījumu uz Baha mūziku. Būtībā tas izpaudās koncerta otrajā daļā, atskaņojot komponistu - mūsu laikabiedru - Baha skaņdarbu pārlikumus stīgu orķestrim, dažādu Baha melodiju parafrāzes utt. Dažādu autoru instrumentācijas bija ar atšķirīgu kvalitāti; G. Kančeli skaņdarbu ar daudznozīmīgu virsrakstu Bridges to Bach/Tilti uz Bahu, pārfrāzējot Marsela Prusta ģeniālā romāna nosaukumu, būtu pareizāk dēvēt - Kiča pusē. Vai tiešām šiem opusiem ir jāskan Senās mūzikas festivālā? (Un jau pavisam lieka bija kā piedeva atskaņotā Čārlija Čaplina smeldzīgā melodija.)
Prasīgākam senās mūzikas cienītājam noteikti radās sajūta, ka Rundāles pils dārzā notikušajā noslēguma koncertā Zelta baroka virsotnes programmas uzbūve un priekšnesuma apstākļi ne visai atbilst nopietna festivāla mērķiem. Programmā bija iekļauti plašai auditorijai vislabāk pazīstamu baroka lielmeistaru skaņdarbu fragmenti, var teikt - baroka «hīti» (G. F. Hendeļa Karaliskās uguņošanas mūzika un oratorija Mesija, M. A. Šarpantjē Te Deum, A. Vivaldi, J. S. Baha, kā arī citu komponistu skaņdarbi). Vadoties pēc augstākiem kritērijiem, nav labi izraut no liela cikliska formas skaņdarba atsevišķas daļas un no tām izveidot raibu programmu. Protams, ka koncertiem svaigā gaisā ir nepieciešams skaņas pastiprinājums, bet, lai arī cik kvalitatīva nebūtu apskaņošana, tā nenodrošina baroka mūzikas smalki niansētā skanējuma uztveri.
Toties gala koncertus apmeklē lieli gandarītas publikas pūļi un to apmeklējums kļuvis par prestižu, statusa apliecinošu pasākumu. Īpaši nozīmīgi, ka lielākā festivāla koncertu programmu daļa bija pamatīgi pārdomāta un atbilst festivāla būtībai. Tas attiecās gan uz mūsu ansambļu (kuri skaitliski dominēja šā gada festivālā), gan ārzemju kolektīvu priekšnesumiem. Vokāli instrumentālais ansamblis Villancico no Zviedrijas ļoti spilgti un atraktīvi atskaņoja renesanses stila mūziku, kas tika radīta Latīņamerikā, tik eksotiskās zemēs kā Ekvadora un Peru. Dueta Musica Nuova priekšnesumā skanēja itāļu agrīnā baroka komponistu skaņdarbi. Vokālā grupa Schola Cantorum Riga ar soprāna Guntas Davidčukas piedalīšanos lieliski atskaņoja agrīnās garīgās polifonijas programmu. Sinfonietta Rīga baroka ansambļa priekšnesumā skanēja XVIII gs. Hamburgā sacerētā mūzika. Ļoti organiski skanēja baroka orķestra Collegium Musicum Rīga koncertprogramma, kura apvienoja baroka un klasicisma opusus.
Specializēta festivāla gadījumā (runa taču ir par Senās mūzikas festivālu) īpaši svarīgi, kā tiek atskaņota un interpretēta citu laikmetu mūzika (katrā no laikmetiem tika attīstīti specifiski skaņas veidošanas, frāzējuma un artikulācijas paņēmieni, rezultātā izveidojās īpaša tēlainība).
Mūziķi
Mūziķu sniegums izraisīja plašu emociju spektru - no sajūsmas līdz dusmām. Kā var atļauties uzstāties ar «zaļu» un nedroši spēlētu skaņdarbu? Diemžēl tikai tā varēja reaģēt uz jaunā un talantīgā pianista Lukasa Geņuša J. S. Baha ģeniālā fa minora koncerta izpildījumu. Šis negadījums notika Kremerata Baltica koncerta ietvaros, kas tika iesākts ar brīnišķīgu G. F. Tēlemaņa svītas Dons Kihots priekšnesumu. Pārsteidz orķestra priekšnesuma vieglums, mērķtiecīgā enerģija, ansambļa spēles precizitāte - un tas viss, spēlējot bez diriģenta!
ASV dueta Musica Nuova nozīmīgākā personība - dziedātāja Amanda Keila - katru izpildīto āriju pārvērta par mazu teatrālu uzvedumu, kas pilnīgi atbilst baroka mūzikas estētikai. Tomēr nevar samierināties ar tik daudzām intonatīvām neprecizitātēm. Sinfonietta Rīga baroka ansamblis sajūsmināja publiku ar virtuozu spēli un pat bravūrīgu enerģiju. Schola Cantorum Riga ansambļa rūpīgi pārdomāts un stilistiski precīzs priekšnesums pavēra iespēju klausītājam ļauties garīgai meditācijai.
Patiesu prieku radīja baroka orķestra Collegium Musicum Rīga (mākslinieciskais vadītājs un diriģents Māris Kupčs) un visu koncerta solistu uzstāšanās. Tas ir vienīgais kolektīvs Latvijā, kura dalībnieki spēlē baroka laikmeta instrumentus (baroka stīgu instrumentu lociņi, baroka obojas, mežragi, fagots u. c.) un ir apguvuši baroka mūzikas interpretācijas specifiku īpašos kursos un mācību programmās. Kolektīva spēli noteikti var raksturot kā «vēsturiski informētu priekšnesumu». Orķestris ar iedvesmu atskaņoja vācu komponista F. A. Feihtnera (kurš veiksmīgi darbojies pēdējā Kurzemes hercoga galmā) simfoniju, ar lielu meistarību izpildīja Mocarta āriju ievadus. Viena no Baha daiļrades pērlēm - Piektā Brandenburgas koncerta izpildījuma rezultāts ir galvenokārt atkarīgs no triju solistu snieguma. Vijolniece Agnese Kanniņa-Liepiņa, flautiste Kristīne Stumbure, klavesīniste Liene Stradiņa bija uzdevumu augstumos. Aizkustinoši un ar pilnu atdevi Mocarta āriju no operas Mitridats. Pontas karalis dziedāja publikas mīlulis kontrtenors Sergejs Jēgers, kas izraisīja klausītāju sajūsmas vilni.
Tomēr žēl, ka festivāla ietvaros vairs nenotiek koncerti Bauskas pilī, bet labi, ka ar katru festivālu ir vairāk koncertu dažādās vietās gan Rīgā, gan ārpus tās.
Festivāls ir vajadzīgs! Festivāls ir jāturpina! Festivālam ir jāattīstās!
*Mūzikas vēstures profesors, Senās mūzikas festivāla dibinātājs