Šādu bērnu pieskatīšanas vietu dzīvokļos un privātmājās Rīgā nav mazums, un, lai arī galvenokārt nelegālas, tās droši piedāvā savus pakalpojumus. Nespējot sagaidīt vietu pašvaldības dārziņā un samaksāt par privāto bērnudārzu, no vecāku puses tās ir pietiekami pieprasītas, taču vietu sarunāt te var ātri. Starp sludinājumiem, kas piedāvā rotaļu centra un bērnudārza pakalpojumus, tāds ir vismaz katrs trešais. Apzvanot vairākus, visur stāsta, ka uzņem vidēji 5-6 bērnus, kurus pamatā pieskata divi cilvēki. Nevienā no šīm vietām nesolīja uzrādīt licenci vai reģistrācijas apliecību un arī man nekādas prasības neizvirzīja, tikai nosauca cenu un norādīja, ka jāmaksā par katru apmeklēto dienu un līdz cikiem bērns jāizņem, pretī solot trīsreizēju ēdināšanu, pieskatīšanu, dažviet arī pastaigas ārā un kādu nodarbību.
Kāda jauna meitene man stāsta, ka bērniem pie viņiem esot labi, ir noteikts dienas režīms, mazie zīmējot, lipinot, spēlējoties. Ārā gan līdz pavasarim, visticamāk, bērnus nevedīšot, lai gan rotaļlaukums pie mājas ir. Viena tādu pulciņu bērnu nevarot novaktēt. Bērna pieskatīšana ar visu ēdināšanu maksā 7 lati dienā, un bērns jāizņem līdz sešiem pievakarē.
Tas, ka bērnus neved ārā, man īsti nepatīk, tāpēc zvanu nākamajam. Krievu tautības sieviete sākumā latviski, beigās tomēr pārejot uz krievu valodu, stāsta, ka šeit ikdienā uzturas četri pieci bērni, kurus pieskata divatā un noteikti vedot ārā. Zīmē, līmē, dzied, ir gan krievu, gan latviešu bērni vecumā līdz trijiem gadiem. Taču pirms izlemt, vai vest bērnu uz šejieni, man iesaka atnākt apskatīties un iepazīties, ko arī izmantoju.
Lubānas ielā jaunuzcelta desmitstāvu nama devītajā stāvā klusiņām durvis atver jauna sieviete. Bērni guļot diendusu. Viņa paver guļamistabas durvis, kurā novietotas piecas redeļu gultiņas, bet esot vēl pāris saliekamo, ja bērnu vairāk. Koridorā katram mazajam savs krēsliņš un pakaramais, vannas istabā dvielītis un podiņš, ķeblītis, uz kā pakāpties pie izlietnes rokas nomazgāt. Sieviete uzsver, ka šeit bērni iet tikai pieskatītājas pavadībā, vienatnē nedzīvojas. Kad norādu uz rotaļu istabu, kas ir kopā ar virtuvi, kur uz elektriskās plīts tiek gatavota maltīte, viņa apgalvo, ka ar drošību viss esot kārtībā, bērni nelienot ne pie plīts, ne uz balkona. Arī lielais televizors un dators, kas ir istabā, lai arī bērniem ļoti patīk, tiekot ieslēgts tikai diendusas laikā pieskatītāju vajadzībām.
Man rāda atsauksmju grāmatu, pilnu cildinošiem ierakstiem, dažādus metodiskos materiālus darbam ar bērniem. Sievietei esot pedagoģiskā izglītība, kas šajā pieskatīšanas biznesā ir retums. Vairākumā gadījumu tie vienkārši ir uzņēmīgi ļaudis, kuri tirgū aizpilda nišu pēc pieprasīta pakalpojuma. Jautāju, kāpēc sieviete nelegalizē uzņēmējdarbību un neatver oficiālu dārziņu. Viņa par to domājot, taču esot problēmas ar piemērotām telpām un pārāk stingras prasības.
«Aptuveni gadu puiku vedu uz šādu dzīvokli Teikā. Uz galīgi svešu vietu gan nebūtu laidusi, bet, tā kā tur bērnus pieskatīja mana paziņa, uzticējos viņai. Sākumā viss likās kārtībā, bet, kad pēc kāda laika dēls sāka apmeklēt privāto bērnudārzu, kur notika dažādas nodarbības, arī angļu valoda, sapratu, ko esmu palaidusi garām. Tajā dzīvoklī ar viņiem neviens tā īsti nebija darbojies, bet dārziņā puika īsā laikā tik daudz apguva. Tad sapratu, ja vēl ilgāk būtu dēlu vedusi uz šādu dzīvokli, viņam noteikti būtu problēmas ar daudzu lietu apguvi,» par savām lielākajām bažām stāsta Zita. Savukārt Līga atklāj, ka viņai svarīgāk par visādiem izglītības papīriem un licencēm ir cena un bērnu pieskatītāju māka saprasties ar mazajiem. Tomēr uz kaut kādu dzīvokli bērnu nevestu. Īpaši šādā vecumā, kad mazais vēl pats nespēj pastāstīt, kas noticis un ko piedzīvojis.