Es šo jautājumu labprātāk komentētu nevis kā partijas pārstāvis, bet gan kā nozares profesionālis.
Gan ārsti, gan pirmo reizi arī pacienti ir ļoti satraukušies - aptaujās par problēmnozarēm veselības aprūpe izvirzās pirmajā vietā. Vienotībai bija izcila izdevība mēģināt sakārtot veselības aprūpi, diemžēl viņi to neizdarīja, neskatoties uz to, ka viņu kontrolē bija gan premjerministra, gan finanšu un veselības ministru amati. Lai gan manā uztverē Ingrīda Circene ļoti godprātīgi centās sakārtot jautājumu par papildu finansējumu, diemžēl pašas Vienotības iekšējo intrigu dēļ viņai tas neizdevās. Šobrīd Laimdota Straujuma veselības aprūpi sauc par prioritāti, tomēr nākamā gada budžetā iezīmēta papildu nauda īstenībā ir piliens jūrā, ņemot vērā, kādas ir veselības aprūpes problēmas.
Varat tās nodefinēt?
Kā pirmo gribu nosaukt ļoti lielo pacientu līdzmaksājumu. Pēc maniem aprēķiniem, gada griezumā gan primārā, gan sekundārā veselības aprūpē, gan slimnīcās pacientu līdzmaksājums veido aptuveni 80 miljonus eiro. 2013. gadā starptautiskās institūcijas ir veikušas pētījumu par veselības aprūpes pieejamību Latvijas iedzīvotājiem. 20% Latvijas iedzīvotāju (tas atbilst 400 tūkstošiem) pauduši, ka viņiem ir jāiet pie ārsta, bet viņi to nedara. Interesējoties padziļināti, kāpēc viņi zina, ka jāiet pie ārsta, bet neiet, atklājās, ka 60% no minētajiem to nevar atļauties tieši naudas trūkuma dēļ. Sanāk, ka ap 240 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuriem nepieciešama veselības aprūpe, to nesaņem, jo ir ienākumiem neatbilstīgi pacientu līdzmaksājumi.
Ja savlaicīgi neārstējas, slimības progresē un beigās valstij tas izmaksā krietni dārgi.
Tieši tā. Līdz ar to veidojas apburtais loks - taupot savlaicīgā ārstēšanā, valsts neko nevar ieekonomēt. Līdz ar to jautājums par pacientu līdzmaksājumu apmēru jārisina pēc iespējas ātrāk. Jo īpaši tāpēc, ka sabiedrības nevienlīdzība aizvien pieaug.
Otrs jautājums ir par kompensējamajiem medikamentiem. Arī šajā gadījumā pacientu līdzmaksājums ir visai augsts, tāpat būtu nepieciešams paplašināt kompensējamo sarakstā iekļaujamo medikamentu grupas. Arī tas ļautu izvairīties no lielas daļas pacientu stacionēšanas slimnīcās.
Nākamā problēma saistīta ar tarifiem. Pēc auditorfirmas PricewaterhouseCoopers pētījuma, kas veikts Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, valsts apmaksāto pakalpojumu tarifi nosedz 80% no pašizmaksas. Tātad ir ieprogrammēts, ka visas slimnīcas (jo visiem tarifi vienādi) strādā ar zaudējumiem.
Vajadzīgas ļoti lielas naudas summas, lai šos jautājumus sakārtotu.
Jā, un vēl jau ir arī medicīnas darbinieku zemo algu problēma, kas tieši korelē ar kvalificēta darbaspēka aizplūšanu. Mūsu augstskolas sagatavo ļoti daudz speciālistu, bet viņi tiek ārzemēm, kas arī mūsu valstij rada lielus zaudējumus.
Kad trūkst naudas kādā jomā, politiķi mēdz mudināt pārskatīt iekšējās rezerves.
Veselības aprūpē ir taupīts pilnīgi uz visu. Nav vairs uz kā rēķina.
Ja bez lielas papildu naudas neiztikt, tad vēl jo vairāk svarīgi, lai par veselības jomu atbildētu partija, kurai ir premjers un finanšu ministrs. Lai nozare nekļūtu par ķīlnieku partiju attiecībām.
Veidojot valdību, partijām būtu jāapzinās reālā situācijā, jārunā skaidra valoda par problēmām, ko nosaucu, jāsaprot, ka ar to finansējumu, kas šobrīd iezīmēts nākamajam gadam, īpašus uzlabojumus panākt nevar. Ir nepieciešams sastādīt konkrētu rīcības plānu, ko apstiprinātu visas valdību veidojošās partijas, tā paužot gatavību to realizēt. Atbildību par nozari var uzņemties tikai tad, ja tiek panākta šāda politiska vienošanās.
Partijas būtu gatavas vienoties par šādu pieeju?
Nezinu, es neesmu darba grupā, kas strādā pie valdības veidošanas.
Pats nepretendējat uz ministra amatu?
Nē, nepārprotiet, tiešām nepretendēju.
Līdzīgi kā aizsardzības joma, arī veselības aprūpe šobrīd ir vitāli svarīga. Domāju, ka vislabāk būtu, ja atbildību par Veselības ministrijas vadību uzņemtos premjeres un finanšu ministra partija. Bet, ja nu viņi norobežojas no šīs ministrijas, cita ceļa nav kā tikai iepriekš vienoties par rīcības plānu un finansējuma garantijām tā īstenošanai. Bez tā nav jēgas kādam pretendēt uz konkrēto amatu - agri vai vēlu pārtaps par peramo zēnu vai meiteni.
Kā vērtējamas tās iniciatīvas, kas pirms vēlēšanām tapa Ilzes Viņķeles vadītajā darba grupā?
Faktiski Ilze Viņķele piedāvā tādu pašu ideju par veselības aprūpes finansēšanu kā Ingrīda Circene. Atšķirība tikai finansējuma avotā, kas arī nav ilgtspējīgs.
Bet meklēt finansējumu taču ir finanšu, nevis nozares ministra kompetencē!
Tieši tā. Nozares ministram būtu jāstrādā ar piešķirto finansējumu, nevis jādomā, kur to rast. Bet finanšu ministram un valdībai kopumā būtu jātiek skaidrībā, ko pie esošajiem finanšu resursiem varam izdarīt un ko varēsim tuvākajos piecos desmit gados. Šobrīd izskatās, ka valdība grib, tāpat kā tas bija Circenes laikā, norobežoties no veselības aprūpes jomā būtisko jautājumu risināšanas, atrast vienu grēkāzi un tad sist pa viņu.
Bet ministri taču savējie - koalīcijas partneru pārstāvji, partijas biedri...
Diemžēl politiķi visbiežāk cieš no savējiem. Veselības aprūpē piedzīvotais ir spilgts tā piemērs. Jo, kas tad notika ar Circeni - viņai atmeta pārpalikumu. Galvenais mērķis Dombrovskim bija iestāties eirozonā, bija ļoti strikti budžeta nosacījumi, līdz ar to vislielāko sitienu saņēma veselības aprūpe. Labi, eirozonā esam, tagad nākamā prioritāte ir valsts drošība, bet jāsaprot arī tas, ka, nerisinot veselības aprūpes jautājumus, mēs iebrauksim ļoti dziļā grāvī. Sabiedrība mums noveco, un hroniskās saslimšanas uzkrāj arvien lielāku un lielāku slogu arī valsts budžetam. Steidzami jāmaina pieeja no izmisīgas cīņas ar sekām uz to, ka katram jāpalielina veselīgi nodzīvoto gadu skaits. Būtiski ieguldījumi jāveic profilaksē, savlaicīgā saslimšanas diagnosticēšanā un ārstēšanā jau sākumstadijā, kas ilgtermiņā arī valstij izmaksātu lētāk.
Tas reāli pašreizējos apstākļos?
Es saprotu, ka budžeta rāmis šodien ir tāds, kāds ir, un iespēju radikāli uzlabot finansējumu nav. Bet tad jābūt skaidrai rīcības programmai, lai cilvēki redzētu, kas, kā un kad mainīsies. Ja šo perspektīvu neiezīmēs, pesimisms pieaugs, vēl vairāk cilvēku pametīs Latviju. Jāiededz gaisma tuneļa galā, lai zinām: jā, šodien ir grūti, ir problēmas, bet risinājums ir skaidrs un tas jāveic konkrētos termiņos.