Institūts veic gaisa, ūdens un citu meža veselības parametru novērojumus trīs tā sauktajos II līmeņa jeb detalizētā meža monitoringa parauglaukumos. Pastāvīgi gaisa kvalitātes mērījumi (sēra dioksīda, amonjaka, slāpekļa dioksīda un ozona saturs gaisā) notiek vienā no tiem. Kā stāsta A. Lazdiņš, vismaz parauglaukumā pie Valgundes problēmu ar gaisa kvalitāti nav. «Atsevišķos gadījumos pavasara mēnešos rekomendējamo normu pārsniedz ozona koncentrācija gaisā. Visticamāk, tas gan nav saistīts ar saimniecisko darbību. Pavasarī palielināts sēra dioksīda saturs varētu būt saistīts ar sezonālo darbu sākšanos lauksaimniecībā,» stāsta Silavas speciālists. Lai gan esam paraduši bažīties par ozona caurumiem un uzskatīt, ka ozons ir labs, tomēr tas ir toksisks savienojums. «Mežā monitoringā konstatētās koncentrācijas cilvēka veselībai draudus nerada, taču palielināta ozona koncentrācija rada augu apdegumus,» skaidro A. Lazdiņš.
Vairāk gan institūta zinātnieki pēta siltumnīcefekta gāzu emisijas mežos un kā galveno min šādu tēzi: jo vairāk ir oglekļa dioksīda emisijas, jo mazāk mūsu meži ražo skābekli. Šai kopsakarībai pamatā ir fotosintēzes process, par kuru skolā esam mācījušies bioloģijas stundās. Proti, zaļajās lapās notiek fotosintēze, kurā oglekļa dioksīda molekulas savienojas ar ūdeni. Rezultātā rodas glikoze, ko augs izmanto biomasas veidošanai un vielmaiņas procesos, bet gaisā izdalās skābeklis. Biomasa, kas izveidojusies no lakstaugiem, ātri satrūd - organiskā viela sadalās atpakaļ par ūdeni un oglekļa dioksīdu un nonāk gaisā. Tas pats notiek ar kokiem, taču ievērojami garākā laika posmā. A. Lazdiņš skaidro tālākos procesus: «Ja koks novecojis un gadskārtu pieaugumi paliek arvien šaurāki, skābekli tas ražo arvien mazāk. Skābekli ražo tikai augoši koki, un šis process, atkarībā no apstākļiem, laika gaitā mainās. Straujākais pieaugums skujkokiem Latvijā turpinās līdz 60-120 gadiem, tad dažādu iemeslu dēļ tas samazinās. Piemēram, lapu kokiem pieauguma samazināšanās notiek ātrāk. Visilgāk liels pieaugums saglabājas priedēm, līdz ar to viena priede savā dzīves laikā var saražot visvairāk skābekļa. No oglekļa piesaistes aspekta maksimālo saimnieciski vērtīgās stumbra daļas dimensiju koks sasniedz 50-100 gados atkarībā no sugas.»
Vai pilsētā ar intensīvu transporta plūsmu un paaugstinātu gaisa piesārņojuma pakāpi zaļās zonas paplašināšana var uzlabot gaisa kvalitāti? A. Lazdiņš teic - psiholoģiski noteikti var, taču praktiski zaļās zonas ietekme uz gaisa kvalitāti nav liela: «Koki var aizturēt gaisa plūsmas, apstādījumos funkcionēt kā putekļu filtri, taču, no cita skatupunkta raugoties, koki paši ražo daudz putekļu, piemēram, tipisks putekļu avots ir papeļu pūkas. Arī lapas, rudenī nobirstot un sadaloties, veido putekļus. Koku ietekme uz vidi notiek divos virzienos.»
Starp citu, gaisa piesārņojums ietekmē arī koku augšanu - savulaik vairākās pilsētās lielo rūpnīcu un industriālo objektu tuvumā augošajiem kokiem tika konstatēti dažādi bojājumi. «Koki straujāk reaģē uz gaisa piesārņojumi nekā cilvēki. Katrā ziņā Latvijā mežs nodrošina, ka viss skābeklis, ko nokurina mašīnas, katlumājas un citi kurināmā patērētāji, līdz ar meža augšanu tiek atjaunots tā paša gada laikā. Var teikt, ka skābekļa mazāk mums nekļūst, jo tā krājumi atjaunojas mežā,» uzskata A. Lazdiņš.