Filmas no Ungārijas, Čehijas, Polijas, Krievijas u.c. - tāds ir dažās dienās manis apgūtais materiāls, kas piedāvā skarbus, traģiskus stāstus un emocionāli apdullinošu pieredzi. Iespējams, pārsteidzīgi izdarīt visaptverošus secinājumus par Austrumeiropas kino virzību. Iespējams, cilvēciskās traģēdijas uz skarbā postsociālisma fona ir vien kāda «depresīva» festivāla programmētāja apzinātā filmu atlase. Tomēr kā apmāti liela daļa Austrumeiropas režisoru riņķo ap totālas dvēseliskas un arī ekonomiskās bezizejas tēmu.
Īpašs šajā piedāvājumā ir Vilciņš (Volčok). Šī krievu filma pašu mājās tiek dēvēta teju par gada atklājumu, filmas kontā ir nesenā, pārsteidzošā uzvara Krievijai būtiskajā festivālā Kinotaurs. Arī Karlovi Varos Vilciņš bija viena no tām konkursa filmām, par kuru runā visi. Lai salīdzinātu, vai bijuši spējīgi «izturēt» līdz galam, lai pašausminātos, lai pabrīnītos, lai sašustu... Vielas tam ir gana - Vilciņš stāsta par totālas nemīlestības pasauli, jaunu sievieti (aktrise Jana Trojanova), kura nekad nav mīlējusi savu meitu. «Es pirmo reizi ieraudzīju savu māti, kad man bija septiņi gadi,» stāsta mazas meitenes balss filmas aizkadrā. «Ieraudzīju un uzreiz iemīlēju - viņa bija jauna, viņa bija skaista...» Kamera rāda vulgāri uzkrāsotu sievišķi, kurš tikko ievēlies mājās pēc septiņiem gadiem cietumā kopā ar vilcienā savāktu pārdzērušos vīrišķi. No rīta vīrišķis tiks iekaustīts, šķīdīs asinis, taču cietumā māte vairs neatgriežas, tikai nemitīgi mainās «onkuļi» viņas un meitiņas dzīvē (filmas vēstījums veidots no mazās meitenītes skatpunkta). Pēcāk māte mājās ir ļoti reti, ir tikai vecmāmiņa un hematogēna tāfelītes, kuras šad tad viņa atved. Par spīti visam, meitenīte turpina mīlēt savu neesošo māti, kaut arī mātes psiholoģiskais sadisms tajās retajās viņas klātbūtnes reizēs pieņemas izdomā un spēkā. Mātes nakts pasaciņa par meiteni - vilciņu, kas atrasta kapos ir šausmu filmas cienīga.
Filmas režisoram trīsdesmitgadīgajam Vasilijam Sigarevam tā ir debija kinorežijā, kaut viņu dēvē par starptautiski pazīstamu. Sigareva, līdz tam dramaturga, luga Plastilīns ir iestudēta Eiropā, arī Rīgā, spēlēta arī Londonas Karaliskajā teātrī. Arī Vilciņa pamatā ir viņa paša luga, kurā turklāt daudz autentiska biogrāfiska materiāla - aktrises Janas Trojanovas bērnībā piedzīvotais. Krievu kritiķi, izturīgi pret filmas ētisko destruktīvismu, augstu vērtē Vilciņa režisoriskās kvalitātes - vizuāli spilgto kadru, labo aktierspēli, kas pārliecinoši iznes neesošas mīlestības traģēdiju. Šis aspekts - nespēja mīlēt savu tuvāko, vēlme to pazemot, iznīdēt - esot precīzs Krievijas psiholoģiskā klimata fiksējums. Varbūt. Taču krievu Vilciņš nebija vientuļš savā totālās nemīlestības pasaulē. Uzkrītoši daudz režisoru savas drāmas centrē ap ievainojamu, trauslu bērnu, nereti tos filmas finālā pat upurējot, tā teikt, svētu mērķu - satricinošas kulminācijas - vārdā.
Cūciņas (Swinki) - vēl viena Karlovi Varu konkursa filma, pārsteidzoši līdzīga Vilciņam gan savos mērķos, gan to realizācijā. Filma par mazu Polijas pierobežas pilsētiņu neilgi pirms Šengenas līguma noslēgšanas. Te mītošais Tomeks ir gudrs puika, tīnis, kurš iet baznīcā un sapņo par nopietnu teleskopu, ko Eiropas Savienība uzcels viņa skolā. Teleskopam nauda neatrodas, tās ir maz un kļūst arvien mazāk Tomeka ģimenē, savukārt viņa paziņam, arī tīnim, nauda ir vienmēr - viņš bieži sēžas labās mašīnās pie solīdiem vācu onkuļiem. Drīz vien arī Tomeks nonāk pie sava pirmā vācu onkuļa. Neaizbēg, nenobīstas, pelna naudu, un katrs viņa solis, katrs onkulis tuvina filmas traģisko finālu.
Atšķirībā no krievu Vilciņa poļu filma netīksminās par perversa, vulgāra sievišķa sadistiskajām tieksmēm, no tā veidojot estetizētu stāstu par krievu dvēseles mīklainajiem kambariem, bet gan rada sociāli un psiholoģiski motivētu drāmu. Skarbu, bet ticamu.
Arī ar šo filmu bērnu ciešanas skarbajā postsociālisma telpā nav izsmeltas - ungāru filma Pazudušie laiki (Lost Times) piedāvā stāstu par diviem bāriņiem - tīni un viņa garīgi slimo māsu, kas kļūst par nabadzīgās vides un apstākļu upuriem. Ja šķiet, ka tikai Austrumeiropā top filmas par bērnu traģēdijām, šo aplamo priekšstatu pārliecinoši izklīdina beļģu un kanādiešu filma Eņģelis pie jūras (Angel at Sea) - stāsts par franču ģimeni Marokā. Ģimenes tēvam ir krīze darbā, arī garīgas problēmas un vispār iekaisis egoisms, ko vīrietis mēģina kliedēt, emocionāli spīdzinot paša dēlu - pēc tēva uzticētā noslēpuma dēlam - es izdarīšu pašnāvību - mazā puikas dzīve kļūst par nebeidzamām psiholoģiskām šausmām. Ko no tā visa secināt? Jo vairāk Eiropas autorkino tiecas pētīt cilvēka iekšējos dēmonus, arī sociālās vides radītās traģēdijas, jo bezcerīgāk šis kino attālinās no reālā skatītāja, (kas, ai, kā vēlas cukurūdeni, aizmiršanos, un es viņu labi saprotu), lemjot sevi ļoti šaurai auditorijai - eksistencei tikai festivālu piedāvājumā.