Atjaunotās Latvijas valsts relatīva uzplaukuma gados dzirdējām: Labklājības ministrijā pensiju fondā esot izveidojies samērā bagātīgs līdzekļu uzkrājums; tieši cik liels - gan nezinājām. Kad sākās ekonomiskā krīze un žņaugi skāra arī pensionārus, atklājās, ka uzkrājums vairs esot tikai uz papīra - pašas naudas vairs neesot, tā notērēta. Tieši kurā brīdī nauda pazudusi, kur tā ieguldīta, varbūt vienkārši notrallināta, to nezinām. Kura valdība, kuras valdības locekļi par to atbildīgi, arī nezinām. Varam domāt uz dulburi Aigaru Kalvīti kā krīzes simbolu, bet vai tā ir? Tā kā nākamās Saeimas vēlēšanas vairs nav aiz kalniem, mums ir lūgums žurnālistiem noskaidrot un publicēt laikrakstā, kad un kā pazuda uzkrājums sociālo līdzekļu fondā. Kurš un no kuras partijas tajā laikā bija premjerministrs? Kurš un no kuras partijas toreiz bija finanšu ministrs? Kurš un no kuras partijas bija labklājības ministrs, kas pieļāva uzkrājuma izlietošanu citiem mērķiem? Es saprotu, ka, pastāvot pašreizējai valsts pārvaldes sistēmai, ir maz cerību atgūt zaudēto, jo atbildīgie nes tikai politisko atbildību, kurai ir nulles vērtība. Darbu sākot, politiķi lepni skandina: «Mēs uzņemamies atbildību!»
Bet tie ir tikai vārdi - ne jau materiālo atbildību, kā tas kādreiz ir bijis pirmās Latvijas valsts laikā. Esmu vecs vīrs un ar zināmu nostaļģiju atceros, ka kādreizējais satiksmes ministrs Hermanovskis seniors, iepircis ārzemēs brāķa dzelzceļa sliedes, sedza valstij nodarītos zaudējumus no savas kabatas vēl ilgi pēc aiziešanas no ministra posteņa. Pēc profesijas viņš bija arhitekts, kaut ko pelnīja un spēja maksāt. To savā pēdējā grāmatā kā garāmejot piemin arī Džemma Skulme, apmēram mana vienaudze. Šo kuriozu abi atceramies varbūt tāpēc, ka Hermanovska dēli bija toreizējās «zelta» jaunatnes vidū īpaši populāri jaunekļi.
Tuvojoties vēlēšanām, tautai būs jāprot atšķirt graudus no pelavām, darītāju no mutes bajāra, godavīru no bezgoža. Vai tiešām tukšu solījumu lielmeistariem, demagogiem (piemēram, TP, LPP/LC u.c.) atkal ļausim iziet priekšplānā? Mēraukla lai būtu: gudrība, tālredzība, godīgums! Trīs lietas, kas līdz šim mums trūka; diemžēl pēdējā postpseidosociālisma sabiedrībā visretāk atrodama. Bet tā ir, tikai jāmeklē! Es visas trīs meklētu zinātnieku vidū - Zinātņu akadēmijā, universitātēs. Arī te masu mediji, žurnālisti varētu mums palīdzēt.
Agnis Štifts, pensionēts ārsts, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris