gada pavasarī izteikt atbalstu Igaunijai, kas bija cietusi krievu nacionālistu grautiņos pēc Tallinas Nezināmā kareivja jeb Aļošas pieminekļa pārvietošanas, un par citu Latvijas ārpolitikas veidotāju minstināšanos. Konfidenciālo dokumentu žanra īpatnība liedz attiecīgo atziņu pilnīgi drošticami pierakstīt kādam no tolaik Latvijā strādājušajiem ASV diplomātiem, tomēr par attiecīgo vērtējumu - ka tāds tas bijis ne viena vien atbildīga vērotāja un vērtētāja prātā - vispārīgi šaubu nav: tas bija «zemākais punkts Latvijas ārpolitikā kopš neatkarības atjaunošanas».
Un šeit nav runas par to, ka mēs ar savu attieksmi paudām «nepareizo» nostāju, bet gan tieši par principu, par mugurkaulu. Ziemeļkorejai neviens nepārmet, ka tās pērnās briesmeklības pret dienvidu tautiešiem bijušas zemākais punkts tās ārpolitikā (lai gan tā tas tiešām bija), jo neviens jau neko radikāli citu negaidīja. Jā, tas bija šokējoši, tomēr neizbrīnīja, jo principā tas atbilda Phenjanas komunistu zināmajai, kaut šķērsajai politikai, un vismaz viņu pašu skatījumā šādi tika «izrādīts mugurkauls». Bet mēs gan pirms dažiem gadiem to nepamanījāmies.
Kāpēc to vērts tagad cilāt? Jo no šā gadījuma varam gūt dažu labu mācību, un vispirms jau par postu, ko nes kārtīgi neizdiskutētas un attiecīgi arī neapjēgtas politiskās nostādnes. Igaunijas, Latvijas, Ukrainas vai kādas citas uz demokratizācijas un tiesiskuma ceļa nostājušās valsts komunistiskās kolonizācijas seku novēršana nav pašsaprotamas un pašpietiekamas lietas - par tām ir jāiestājas, tās ir jāaizstāv, tās ir jāapliecina.
Tas nenozīmē «lēkt uz pannas» - atšķirība starp kasīšanos un principu apliecināšanu būs skaidra ikvienam gribētājam, ja vien tā būs skaidra pašam apliecinātājam. Tāpēc gribai un spējai reaģēt uz fundamentāli nozīmīgām aktualitātēm mūsu ārpolitikas īstenotājiem jābūt kaulu smadzenēs. Diemžēl gan nesenā vēsture, gan šis tas tagadnē to neliecina.
Didzis Meļķis