Ar ko man savā dzīvē nācies sastapties, ko esmu pieredzējusi. Šādas atmiņas, manuprāt, maniem pēcnācējiem būs ļoti lietderīgas. Pati, kad vēl biju bērns, īpaši neklausījos vecāku un vecvecāku atmiņās, to tagad ļoti nožēloju. Protams, arī mani mazbērni tagad īpaši neklausās manos atmiņu stāstos, tomēr esmu nolēmusi to uzrakstīt uz papīra. Lai vēlāk, kad manām atvasēm būs lielāka interese par manu dzīvi, to var izlasīt. Nevajadzētu slinkot, jo, cilvēkam aizejot viņsaulē, paliek ļoti daudz neizstāstīta.
Elizabete (75 gadi) no Rīgas