Ē.fon Horvāta lugas darbības centrā ir divi mīlētāji - kantoriste Karolīne, kuras raksturā ne mazu lomu spēlē ambiciozitāte, un šoferis Kazimirs, kurš tikko zaudējis darbu. Abi varētu pārdzīvot grūtos laikus, turoties kopā, tomēr attiecības jaunajos apstākļos sarežģījas. Fonā - dzīres mēra laikā tautiskā garā, respektīvi - alus svētki, ko, pārliecināta izrādes veidotāju grupa, iecienījuši arī latvieši. Dzīres vai varbūt dzīve, kurā katrs kaut ko meklē, bet kuru daži jūtas pazaudējuši.
Autors savu darbu definējis kā tautas lugu, un arī izrāde tāda savā ziņā būs. Kā stāsta V.Kairišs, Kazimira un Karolīnes darbība Nacionālajā teātrī norisinās tādā kā Lido gaisotnē, skanēs «tautiska» mūzika, darbosies «mazie cilvēki». «Tur nav nekādas konceptu sadursmes. Ir attiecības, dzīve, drusku mīlestība. Kad pirmo reizi ar aktieriem lasīju lugu, viņi runāja - ja tas ir viss, jau rīt varam spēlēt. Tikai strādājot var redzēt, ka tik vienkārši viss nav. Ka tā ir viltīga luga. Bet skatītājiem jau to nevajag redzēt. Viņiem vajag sajust vieglumu,» saka režisors.
Humors, prieks un gaiša smeldze labākajās V.Kairiša izrādēs fascinē, un šī ir kombinācija, kuras uz skatuves nevar būt pārāk daudz. Pazīstot režisora rokrakstu, var noticēt, ka izrāde, nebūdama «izklaides gabals», tomēr arī izklaidēs, vienlaikus ļaujot padomāt par savas dzīves likumsakarībām. Titullomas Nacionālajā teātrī spēlēs Mārtiņš Egliens un Dita Lūriņa. Ansamblī visu paaudžu iemīļoti teātra aktieri - Ģirts Jakovļevs, Jānis Skanis, Ivars Kļavinskis, Uldis Anže, Daiga Gaismiņa, Daiga Kažociņa, Gunta Virkava un citi. Bet Kazimiram un Karolīnei kabatā vēl viens trumpis - piedāvājums papildināt zināšanas austriešu literatūrā. Viss jaunais šai gadījumā gan ir tikai krietni piemirsts vecais - Ē.fon Horvāts ir pasaulē atzīts austriešu XX gadsimta pirmās puses klasiķis. Latvijā viņš mazāk zināms, iespējams, tāpēc, ka diezgan maz pievērsies tādām «austriešu lielo klasiķu» iecienītām tēmām kā psihoanalīze un mistika. Ē. on Horvāts savos darbos piedāvā tēmas, no kurām režisori mēdz atvasināt vai nu sociālu kritiku, vai spēli ar kultūras klišejām. Galu galā - sen zināma patiesība, ka par sabiedrības un cilvēka «lielajām» problēmām ne vienmēr vajag runāt «lielajos» žanros - traģēdijā, piemēram. Reizēm par būtisko vistiešāk liecina «mazās» lietas.u