Kanādiešu politisko domātāju pāris Braiens Masumi un Erīna Maninga, kas piedalījās jūlijā notikušajā konferencē Tekstūras Rīgā, ir pazīstami divu iemeslu dēļ. Viņi ne tikai spējuši Ž. Delēzu un F. Gvatari iztulkot angļvalodīgajai auditorijai, bet mēģinājuši arī atšifrēt abu francūžu domas, lai tās saprastu plašāka radošā auditorija, kam tās ir adresētas. B. Masumi un E. Maningas centienu mērķis ir caur Ž. Delēza un F. Gvatari piemēru demonstrēt, kā iziet no filosofijas akadēmiskās čaulas un stimulēt domāšanu, kas radošiem cilvēkiem palīdzētu arī ikdienā un pretdarbotos intelektuālam un sociālam sastingumam.
Rīgā kanādieši lasīja lekciju par autismu, kas ir viens no pēdējiem fokusiem viņu filosofiskajā darbā. Tā nolūks ir izaicināt stereotipus par to, ko nozīmē būt pilnvērtīgam sabiedrības loceklim un kā cilvēki izturas pret atšķirīgajiem. Kā zināms, viena no raksturīgākajām autistu pazīmēm ir fizioloģiski nosacīta patoloģiska nespēja iekļauties apkārtējā sabiedrībā un komunicēt ar citiem cilvēkiem. Interesants bija jau abu kanādiešu filosofu lekcijas lasīšanas veids - vienu rindkopu B. Masumi, otru - E. Maninga, kā allaž viņi strādā kopā.
Pastāstiet, lūdzu, īsumā par jūsu autisma projektu.
Erīna Maninga. Vispirms ir svarīgi pateikt, ka es ar to nedarbotos, ja viņi mani nebūtu uzrunājuši. Man savukārt bija interese par to, kā viņi redz pasauli. Tā ir grupa, kas grib tikt pieņemta un akceptēta, un mani tas interesē, kā institūcijas cilvēkiem uzspiež dzīvošanas normas. Autisma projekts nodarbojas ar dažādību, ko ir neiespējami saprast caur institucionalizēto uzskatu, ko nozīmē būt cilvēkam, ko nozīmē piedalīties sabiedrībā.
Savā grāmatu sērijā Dzīvo abstrakciju tehnoloģijas jūs runājat par saistību starp filosofiju un mākslu neakadēmiskā un praktiskā veidā.
E. M. Daudz ir rakstīts par saistību starp tehnoloģiju un mākslu, bet maz par saistību starp filosofiju un mākslu. Mūs ne tik lielā mērā interesē filosofu runāšana par mākslu, tas ir, ne mākslas kritika, kuras netrūkst, bet tas, ka varam pētīt, kā māksla pati rada jēdzienus, kas pēc tam jaucas ar filosofiju. Respektīvi, man interesē rakstīšanas un domāšanas eksperimentālā prakse.
Braiens Masumi. Šī ideja nāk no Delēza un Gvatari, kas uzskata - idejas tiek būvētas un ietekmē lietu faktisko norisi. Mēs vēlējāmies tikt prom no priekšstata, ka filosofija ir tikai kritiska komentēšana par un pret. Tā var būt radoša pati par sevi. Tā var mijiedarboties ar citām disciplīnām, radot praktiskus rezultātus. Piemēram, filosofija palīdz radīt mākslas konceptus. Savukārt mākslinieciskas aktivitātes palīdz filosofijai.
Kā jūs nonācāt līdz šai idejai? Vai uzskatījāt, ka filosofija ir sastingusi, ka jums vajadzēja leģitimēt jūsu profesiju?
B. M. Tas ir labs jautājums. Vairākums grāmatu, kas iznāk mūsu sērijā, nenāk no filosofijas katedrām. To var saukt par savvaļas filosofiju, kas rodas starp disciplīnām, un tā neskata sevi kā pienesumu institucionālajai filosofijai. Mūsuprāt, ir svarīgi, lai tiktu radītas intelektuālas aktivitātes, kurās var iesaistīties, bet kuru parametrus nav iespējams kontrolēt. Tāpēc tiem, kas tajās iesaistās, pa jaunam jāizvērtē pašiem sevi, jo viņi sev šīs aktivitātes nevar pakārtot.
E. M. Mēs uzdodam jautājumus, kas intelektuālo teritoriju atver, nevis cementē. Kopš Braiens pirms pārdesmit gadiem tulkoja Delēzu un Gvatari, diskusija par šiem filosofiem ir ļāvusies sastingumam, tā kļuvusi par jaunu rūpniecību. Tādējādi šī jaunā grāmatu sērija savā ziņā turpina virzienā, kurā Delēzs un Gvatari bija ieinteresēti, - jaunu jēdzienu radīšana.
Kas ir Delēza un Gvatari milzīgā intelektuālā pievilcība vismaz jūsu acīs? Un kas viņus dara tik sarežģītus?
B. M. Vispirms jāsaprot, ka viņi ir neticami atvērti jauniem jēdzieniem. Bet tas nenozīmē, ka šī atvērtība nav sistemātiska. Dažkārt cilvēki viņu iedziļināšanos dažādajās tēmās un ātro virzību no viena piemēra uz otru uztver kā metaforas. Taču jo vairāk viņus lasi, jo skaidrāk redzi, ka patiesībā tā ir ārkārtīgi stingra, tomēr joprojām atvērta sistēma. Būtiskākais, manuprāt, ir nelasīt Delēza un Gvatari tekstu kā nemitīgas metaforas. Viņi grib radīt jēdzienus, kas darbojas, jēdzienus, kas rada jaunas saiknes starp lietām un atstāj iespaidu uz lietām, turklāt ne tikai filosofijas sfērā. Viņu auditorija ir arī mākslinieki. Viņi raksta no filosofu redzespunkta ar vēlēšanos kaut ko dot citām radošajām sfērām - jaunas domas, jaunu redzējumu.
Jūs varētu minēt kādus piemērus?
E. M. Ir svarīgi saprast divas lietas - Delēzs un Gvatari nāk no atšķirīgām vidēm. Delēzs nāk no filosofijas un savā filosofa praksē pirmos gadus pavada, darot ļoti neraksturīgu lietu - pētot, kā šķietami niecīgi jēdzieni un tendences filosofijā ietekmē sabiedrības domāšanu. Savās agrīnajās grāmatās par Hjūmu, Nīči, Bergsonu, Spinozu, Kantu, Kafku viņš attīsta noteiktu lasīšanas un rakstīšanas stilu, kas nav filosofijas kritika, bet ir pētījums par to, kas motivē filosofisko domu. Savukārt Gvatari ir politiskais organizētājs, kas strādā kolektīvās domāšanas un psihoanalīzes krustcelēs un attīsta terapijas, kuras ļautu piedalīties sabiedriskajā dzīvē cilvēkiem, kuri cieš no šizofrēnijas un psihozēm. Viņu pirmā grāmata Antiedips. Kapitālisms un šizofrēnija ir būtisks pienesums kolektīvās darbības praksei un jautājumam, kas ir subjekts un ko nozīmē būt subjektam, kā saskarsme ar citiem cilvēkiem maina subjektivitāti.
B. M. Tas grozās ap jaunu esības veidu radīšanu. Viņi ar filosofijas palīdzību demonstrē, kā jauni esības veidi kļūst operatīvi. Ietekmējoties no amerikāņu pragmatisma un radikālā empīrisma, viens no galvenajiem nodalījumiem, ko viņi uzrāda, ir starpība starp pabeigtām un topošām lietām. Delēzs un Gvatari saka, ka lietām, kas ir tapšanā, nevar izmantot jēdzienus, kas apraksta pabeigtas lietas. Viņi ģenerē filosofiskus jēdzienus lietām, kas ir procesā, tapšanā. Viņi ļauj visam un visiem saglabāt savu savdabību, taču maina cilvēku redzējumu uz lietām. Starp viņu filosofiju un ētiku ir tieša saikne.
Viņi vēlējās savu filosofiju izmantot praktiskos nolūkos - terapijai?
E. M. Tas ir viens no pārpratumiem. Cilvēki bieži vaicā - kā es to varu izmantot? Kam tas der? Bet lieta tāda, ka to nevar izmantot. Pašam jāģenerē. Viņi veido sava veida karti, norādot saites starp lietām, norādot, kā šīs saites un lietas top. Taču katram ir jāizgudro pašam savs saturs. Reiz Delēzs sacīja: «Necitējiet mūs, radiet kopā ar mums.» Viņi paši ir radošās prakses līmenī. Savā darbā kā māksliniece es, piemēram, allaž jautāju, kā panākt, lai mani darbi būtu kas vairāk nekā tikai to sastāvdaļu summa?
Vai tad ne katra mākslinieciskā prakse nav kas vairāk kā tās sastāvdaļu summa?
B. M. Viņu filosofijā ir vieta mākslas estētikai, un tas tai ļauj komunicēt ar mākslu. Filosofijai nemitīgi dibina jaunas saites ar tādām disciplīnām kā antropoloģija un socioloģija. Bet tā to dara savā veidā, tai ir sava vēsture kā disciplīnai, tai ir jābūt dialogā ar šo vēsturi, lai atražotu sevi. Sabiedriskajā sfērā, kur ir mijiedarbība starp dzīviem cilvēkiem, šāds piegājiens neder. Tāpēc viņi allaž uzdod jautājumu, kas ir katras noteiktās situācijas ierobežojumi. Viņi mēģina radīt jaunas iespējas cilvēku mijiedarbībai. Tā ir filosofija darbībā.
Tas, ko jūs aprakstāt, izklausās pēc domāšanas stimulēšanas. Bet vai tad tas nav tas, ko cilvēki dara visu laiku?
E. M. Manuprāt, māksliniekiem nevajag filosofiju. Delēza un Gvatari lasīšana jūs nepadarīs par labāku mākslinieku. Taču tā ir cita līmeņa mijiedarbība ar pasauli. Ja jautājums ir, kas mūsu piesaista Delēzam un Gvatari, tad es teiktu, ka tā ir sajūsma, ko viņi izjūt par domas kustību, par dažādu tēmu analīzi, par jēdzienu ģeneratīvo atvērtību. Ir atšķirība starp to, kā Delēzam un Gvatari pieietu filosofs, kam vairāk ieinteresētu pilnveidot filosofisko diskursu, un mākslinieks, kas iesaistās visdažādākajos pasaules aspektos. Es mācu filosofiju mākslas kontekstā, un es jautātu, kādā veidā un kādi jautājumi tiek radīti mākslinieku darbā. It īpaši tie teju nemanāmie jautājumi, kurus tu jūti, bet nespēj skaidri formulēt. Pašā mākslā notiek ļoti nopietna domāšana un jēdzienu radīšana, kas ļauj notikt šai partnerībai ar filosofiju.
Dzirdot jūsu lekciju par autismu, es sākotnēji domāju, ka jūs filosofiju redzat sociāli politiskā kontekstā, bet, izrādās, arī mākslinieciskā?
E. M. Filosofijā var būt tendence uz vispārināšanu, domājot, ka noteikts jēdziens darbojas jebkurā jomā. Filosofi, kas ietekmējuši mūs, - ne tikai Delēzs un Gvatari - ir dažādi. Mūs interesēs jēdzieni, kas dod dzīvu pieredzi, taču tie ne vienmēr to dod visās jomās - vieni to dod politikā, citi - mākslā.
Viens no politiskās sistēmas riskiem pēdējos pārsimt gados ir bijis nodalīt politiku no radošās dimensijas un nostādīt politiku tādā kā makrolīmenī. Šajā līmenī ir tendence uzsvērt politikas iznākumu, ne tik lielā mērā potenciālu un procesu.
B. M. Makropolitiskajā līmenī iespējas ir ierobežotas. Delēza un Gvatari redzējumā Rietumu sabiedrībās ir divi būtiski darbības rāmji - reprezentācija un komunikācija. Reprezentācija ir lauks, kas jau ir iepriekš definēts, - tā ir personīgā identitāte vai kolektīvā identitāte. Šajā laukā cilvēki reprezentē sevi no potenciālas vienprātības viedokļa - izejot no tā, kas viņiem ir kopīgs, nevis atšķirīgs. Tas dažādību noslāpē, jo tur mijiedarbojas tikai vispārējās identitātes. Savukārt mēs nedomājam par reprezentāciju, bet par darbību, kas ļautu mijiedarboties tieši šai dažādībai.
Vai šo domāšanu ir sekmējusi vilšanās Rietumu politiskajā procesā? Vai 1960. gadu beigu politiskais protests ir transformējies mākslas aktivitātēs mūsdienās?
E. M. Es domāju, ka šajā laikā, kad ir politiskais pagrieziens pa labi tikpat kā visās vietās, izņemot Latīņameriku, kreisajiem spēkiem ir jāsaprot potenciāls, ko radošā prakse satur, un jāvirzās prom no idejas, ka politika vienmēr būs daļa no komunikācijas un reprezentācijas. Daudzi joprojām tic vienprātības idejai - kā es tevi varu piespiest pieņemt manas domas? Labējie turpretim ir bijuši ļoti radoši bīstamā veidā - viņi efektīvi strādā ar iedzīvotājiem, piemēram, ģenerējot bailes. Teiksim, politikā kopš 2001. gada 11. septembra. Mūs interesē tas, kā kreisie var domāt par politisko aktīvismu viņpus politiskā diskursa. Tas ir Tūkstoš plato projekts. Mēs esam nonākuši vēsturiskā punktā, kurā šīs grāmatas apskatītās problēmas ir kļuvušas aktuālas.
B. M. Valda diezgan liela vienprātība, ka politika tradicionālajā izpausmē Rietumos vairs īsti nedarbojas. Cilvēki vairs nejūtas labi pārstāvēti - viņi autoritāti apšauba dažādos veidos. Es domāju, ka 60. gadi iedzīvināja jautājumus par vienreizīgumu un individualitāti, ko reprezentatīvā sistēma nevar absorbēt, jo tā ir pārāk vispārīga. Vispārējais un individuālais līmenis nespēj darboties kopā radoši un kļūst par konkurējošām jomām. Daudzas lietas vairs nenotiek valdības līmenī, bet sabiedrības līmenī. Piemēram, ASV republikāņu partijas labējais spārns ir dibinājis Tējas partiju (Tea Party), kas kustas labējā virzienā. Tā principā ir pašorganizēšanās. Savukārt masas ir iestrēgušas neziņā starp šo labējā spārna organizēšanos no vienas puses un globalizācijas un kapitāla krīzi no otras puses. Un masas pārāk paļaujas uz valsti, cerot, ka tā piedāvās risinājumus, bet tā vietā būtu jārod veidi, kas vairāk uzsver individualitāti, spēj iekļaut dažādību un nav tik vispārinoši.
Politiskie jautājumi bieži atduras pret ekonomiku - vismaz Latvijā to jūt. Attiecīgi Delēzs un Gvatari var šķist nedaudz abstrakti.
E. M. Tas ir svarīgs jautājums, ja cilvēkiem nav darba un nav iespēju, kā tas ir Eiropas Savienības perifērijā, kur ir pārticības fasāde, kas slēpj ļoti lielu nevienlīdzību. Protams, te ir jautājums - kāpēc man lasīt filosofiju brīdī, kad man nav ko ēst? Kā Delēzs un Gvatari tur iederas? Es teiktu, ka tieši tad to vajadzētu darīt, - nevis tāpēc, ka viņu idejas tevi pabaros, bet tāpēc, ka viņi ģenerē iespējas, lai rosinātu darbību, atmiekšķētu sastingumu.
B. M. Es biju politiskais aktīvists līdz 80. gadu sākumam. Es pārtraucu tāds būt, kad irāņi iebruka ASV vēstniecībā Teherānā. Tas deva spēcīgu impulsu labējiem un sekmēja Ronalda Reigana ievēlēšanu. Pasaule kļuva labējāka, un viss, ko es darīju kā aktīvists, zaudēja jēgu. Savstarpējās palīdzības tīmekļi sabruka, zuda iespējas. 1977.-1978. gadā vēl likās, ka ir iespējamas mazas pārmaiņas manas dzīves laikā. Bet kapitālisma struktūras ir tā savijušās ar valsti caur regulējošām vai komandas funkcijām, ka ir kļuvis saprotams - cilvēki zaudē cerību. Viņi neredz iespēju, kā kaut ko var mainīt, un kļūst pasīvi. Delēzs un Gvatari spēj dot cerību, ka, pat ja makrolīmenī lietas ir bloķētas, tās burbuļo mikrolīmenī, joprojām ir radošais gars, intensitāte un iespēja radīt citas, ne tikai ekonomiskās vērtības. Ja to intensitāti piekopj daudzi, tad, pat neredzot makrorisinājumus, tu joprojām vari piedalīties savā dzīvē, mijiedarbībā ar citiem, bagātinot savu dzīvi, un tam jau ir vērtība. Tas nedod risinājumu, bet ļauj lietām kustēties.
Bet vai tas nav tas, kas varas elitēm būtu ļoti ērti, - lai vienkāršie cilvēki paliek ar saviem delēziem un gvatari vai viņu vieglākām versijām, jo tos divus viņi tāpat nesaprastu. Savā ziņā, lai cilvēki mierinājumu meklētu savā Bībelē.
B. M. Tas ir tieši tas, ko mēs nevēlamies redzēt notiekam!
E. M. Bieži radošais tiek rēķināts uz ekonomiskās bāzes - tev ir vai nav, ja tev ir, tad tu esi vērtīgāks. Taču radošais, par ko mēs runājam, grozās ap aktivitāti. Tam nav morālās un lietošanas vērtības. Tas drīzāk ir aktivizēšanas mehānisms, lai atgūtos no depresijas situācijā, kad ir maz iespēju attīstībai un ir sastingums. Nav šaubu - mēs esam ļoti stipri noenkurojušies vidusšķirā bagātā valstī. Varētu teikt, ka mums ekonomiskās izdzīvošanas modelis nav tik aktuāls. Bet daudzi nozīmīgākie momenti politikā ir nākuši no visizmisīgākajām situācijām - gulaga, holokausta, ekstrēmas nabadzības. Dažkārt ekonomiskā nestabilitāte noloba ekonomisko komfortu, kas citkārt liedz aktīvi domāt. Manuprāt, būtu nepareizi domāt, ka tikai tāpēc, ka tu esi izsalcis, tu neko negūsi no aktivitātes. Aktivitāte rada koalīcijas un kolektīvu mijiedarbību. Varbūt mēs te varam līdzēt ar pedagoģiju, kādi citi ar radošajām izpausmēm, varbūt vēl citi var dibināt mazas ekonomiskās sistēmas - kā kopēja mājokļa veidošanu.
B. M. Mēs nevaram runāt par mikrolīmeni bez atsauces uz makroekonomisko, jo tie neeksistē nošķirtās vidēs. Mikrolīmenis eksistē makrolīmeņa plaisās. Reizēm tas pastiprinās, kad makrostruktūras noved sevi līdz izsīkumam. Mēs runājam par ilgtermiņa kolektīvu izpausmju radīšanu, kas ļauj indivīdiem izpausties un eksperimentēt, lai palielinātu savu ietekmi. Agrāk vai vēlāk būs jānotiek konfrontācijai makrolīmenī, jo ekonomikai un valstij šīs iespējas mikrolīmenī sāks traucēt. Mūsu domāšana nav pretrunā normālai opozīcijas politikai, mēs drīzāk to mēģinām nomainīt pret autonomiju sekmējošām aktivitātēm.