Tieši šodien ir liela diena vienam no zināmākajiem mūslaiku Latvijas varoņiem (vai nevaroņiem - kā nu kuram labpatīkas uzskatīt): gandrīz četrus gadus pēc Ilmāra Poikāna jeb Neo aizturēšanas viņa lieta nonākusi līdz tiesai. Ja pierādījumu vākšana tam, ka nodarītais tiešām varētu būt sodāms, aizņēma tik ilgu laiku, var paredzēt, ka lietas skatīšana un pārskatīšana tiesā vilksies vēl vismaz divtik ilgi. Visiem sen būs aizmirsies, kas notika un kāpēc. Vismaz detaļās. Bet vienalga - tiesu dzirnas tik mals un mals, kā tāda mūžīgā dzinēja darbinātas...
Tas, ka apsūdzības tiek gatavotas ilgi un nekvalitatīvi un tiesas nespēj lietas izskatīt saprātīgos termiņos, pēdējā laikā aktualizēts vairākkārt. Jo piemēri krājas cits pie cita.
Pagājušās nedēļas nogalē Dienā bija plašs raksts par kādu autoavārijā cietušu sievieti, kurai jau četrus gadus tiesā neizdodas pierādīt acīmredzamus faktus. Mainās tiesneši, uzrodas pretrunīgas ekspertīzes, uz vēlāku laiku pārceļas lietas skatīšanas datumi, jo tā taču esot nenozīmīga...
Tas, kā Latvijā tiek uztverts vai jūtas cilvēks, kas nonācis kādā saistībā ar tiesu sistēmu, ir atsevišķs stāsts. Taču par nesamērīgi ilgu lietu skatīšanu mūsu valsts jau saņēmusi sodu arī starptautiski. Piemēram, šī gada janvārī Ārlietu ministrija ziņoja, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta piedzinusi no Latvijas valsts morālā kaitējuma atlīdzību, jo tiesvedība paternitātes noteikšanas lietā ilgusi veselus sešus gadus. Ir lietas, kuru izskatīšana ieilgusi tik ļoti, ka tās jābeidz kāda no tajās iesaistītajiem nāves dēļ. Un ir lietas, kuru izmeklēšana un iztiesāšana izmaksā daudzkārt dārgāk, nekā bijis nodarītais kaitējums.
Piekritīsiet, ka ir pēdējais laiks šo bardaku izbeigt. Ģenerālprokuratūrai, tiesu vadībai un arī tieslietu ministrei reizi par visām reizēm ir jānāk klajā ar skaidru apņemšanos atrisināt ilgās izmeklēšanas un tiesvedības problēmu. Un iespējami drīz. Kamēr nav pienācis priekšvēlēšanu debesmannas kaisīšanas laiks, kad ierēdņi par pareizāku uzskata paklusēt, bet politiķi sasola visu, ko tauta vēlas, ne mazākā mērā nesatraucoties par izpildes iespējām.
Un, ja kādam nav motivācijas ķerties pie problēmas risināšanas, radikāli jārīkojas likumdevējam. Piemēram, nosakot, ka vismaz daļa no laika starp apsūdzības celšanas brīdi un sprieduma spēkā stāšanos jāiekļauj soda termiņā. Kā kompensācija par cilvēku spīdzināšanu (citādi to nosaukt nevar), neefektīvi izmeklējot un gliemeža tempā tiesājot. Varbūt vismaz tas beidzot būs stimuls raitāk strādāt kā prokuroriem, tā tiesnešiem, pie reizes striktāk vēršoties pret ikvienu laika vilkšanas mēģinājumu no lietas izskatīšanā iesaistīto puses.