33 zvēri Ziemassvētku vecītim vēsta par Līvijas kundzi, kas savā dzīvoklī devusi pajumti veselam zoodārzam ar trīsdesmit trim dzīvnieciņiem - kaķiem, suņiem, trušiem, šinšillai un citiem. Ap Ziemassvētkiem abas filmas kļūs vairāk pieejamas arī Latvijas kinoskatītājiem, Žagarkalnā paredzēts pat īpašais pasākums - filmas Sniegs izrāde brīvā dabā ar (vai bez) sniega un slēpošanas priekiem. Tādēļ vietā daži jautājumi nenogurdināmajai režisorei.
Vispirms - kā tu vērtē to, ka «eirooskaros» Gada filmas balvu (manuprāt, pamatoti) dabūja Trīra Melanholija, bet par Gada režisori tika atzīta Susanne Bīra, kura Holivudā taisa «nekaitīgas» politkorektas filmiņas? Vai tā nav drusku liekulīga attieksme?
Jā, tas izskatās slikti. Un nevis tāpēc, ka tā ir sanācis, bet tāpēc, ka šāds «vērtējums» sagrauj jebkādu priekšstatu par to, ka EKA (Eiropas Kinoakadēmija) balvas nosaka EKA locekļu balsojuma rezultāts. Liekulīgi jau nevar nobalsot. Liekulība ir kaut kādā veidā jāorganizē. Vai arī es kaut ko nesaprotu…
Vai tu skaties latviešu filmas? Kā «nacionālo pienākumu», vai tiešām interesē? Ko par tām domā?
Jā, skatos. Tā kā attiecībā uz kino es sevi neapgrūtinu ar pienākumiem, sanāk, ka interesē. Taču man ir princips - neizteikties (vismaz publiski) par latviešu kino. Un nevis tāpēc, ka nevaru pateikt neko labu (varu!), bet tāpēc, ka esmu šī kino sastāvdaļa.
Kad varēs runāt par jaunu režisoru paaudzi latviešu kino?
Es nedomāju, ka ir principiāli būtiski nofiksēt kādas paaudzes ienākšanu vai neienākšanu latviešu kino. Būtiski ir sagaidīt labas filmas. Turklāt runāt par paaudzēm latviešu kino kontekstā, manuprāt, vismaz šobrīd var tikai ļoti formāli. Jo filmu skaits ir ļoti mazs. Ja, piemēram, no trijām spēlfilmām divas veidotu jauni cilvēki, nevarētu teikt, ka latviešu kino tagad pārsvarā veido jaunā paaudze - nē, tās rada šie divi konkrētie režisori.
Tu jau esi klasiķe - gan pēc balvām, gan filmu daudzuma, gan pat formāli - pēc atzīmēšanās pasaulē prestižākajos kinofestos. Vai Kannu un Venēcijas vārds uzliek kaut kādu «atbildības nastu»?
Nē. Jo būtībā jau nekas nemainās. Manas filmas un es - mēs jau no tā nepaliekam ne labākas, ne sliktākas. Taču neliekuļošu, es tiešām priecājos, ka mana filma tiek iekļauta kāda prestiža kinofestivāla programmā, jo tā ir atzinība manam un manu kolēģu darbam. Un vismaz reizēm tā tomēr ir nepieciešama, šī sajūta, ka pasaulē tevi kāds saprot.
Droši vien esi pamanījusi, ka internetā anonīmiķi ar ļaunumu komentē tavas filmas - katrs muļķis tā varētu. Savukārt publika, cik pats esmu redzējis, tās uztver sirsnīgi un silti. Kādēļ tāda atšķirība?
Es tiešām nelasu interneta komentārus. Vispār. Kad strādāju Dienā par komentētāju, es kādreiz centos tur sameklēt kaut ko līdzīgu sabiedrības viedoklim par mani interesējošo tēmu. Diemžēl tur šī viedokļa nebija - jo to vidi izmanto arī sabiedrisko attiecību speciālisti un cilvēki, kas vienkārši slikti jūtas.
Kā tu raksturotu Lailas Pakalniņas filmas, ja būtu kinokritiķe?
Es to nevaru, jo neesmu kinokritiķe, mana profesija ir režisors. Turklāt man ne īpaši patīk domāt par savām jau pabeigtajām filmām. Ja es tur pamanu kļūdas, izlabot tās es varu tikai nākamajos darbos.
Ar nelielu laika atstarpi iznāk divas jaunas tavas filmas - 33 zvēri Ziemassvētku vecītim un Sniegs. Par ko tās ir?
Ja es tagad atbildētu uz šo jautājumu, tā būtu ļoti formāla atbilde. Patiesi atbildēt ir ļoti grūti. Jo filmām, vismaz manām, ir ļoti pastarpināts sakars ar stāstu (primitīvi izsakoties - par ko?). Drīzāk - kā. Tas, ko es saprotu ar filmu, ir tuvāks glezniecībai, mūzikai. Bet tas nenozīmē, ka tās filmas ir sarežģītas.
Kādēļ tev svarīgi ir strādāt regulāri un, ja tā drīkst teikt, ātri? Citi nēsā ideju gadiem, bet tu - bliukš! Un, re, jauna filma...
Tāpēc ka mana profesija ir kinorežisors. Varētu teikt, ka tā es elpoju. Es taču nevaru pārstāt elpot un staigāt apkārt, stāstot, ka man ir grūti paelpot.
Vai vispār ir iespējams tāds «bezbudžeta kino», kino, ko uzņem bez naudas?
Neprofesionāls - jā, profesionāls - nē. Es varu sanākt kopā ar saviem kolēģiem, no kuriem daudzi ir arī mani draugi, un tā «pa draugam» kādu mēnesi pastrādāt ar aparatūru, ko mums ir iedevuši citi draugi, un tā tālāk. Bet arī tad tas nebūs «bezbudžets», jo tas nozīmētu, ka kaut kur (veidojot citu filmu?) esam sapelnījuši naudu, ko noēdam, veidojot šo jauno filmu, jo kaut kas taču jāēd ir. Patiesībā šis ir latviešu kino sāpīgs un bīstams jautājums. Pajautā gaismotājam, māksliniekam, skaņu operatoram - cik «bezbudžeta» filmu viņš var gadā atļauties?
Kas jauns tev pašai padomā?
Picas - spēlfilma, Četrdesmit divi - dokumentāla filma.