Ilgus gadus esmu strādājusi tirdzniecībā un vēl 25 gadus nostrādāju Lietuvas jaukajā kūrortpilsētā Palangā atpūtas namā, tolaik manu amatu sauca komandante. Turpināju strādāt vēl arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas, jo man patika mans darbs, bet patlaban jau vairāk nekā 15 gadu esmu nestrādājoša pensionāre.
Mana pensija ir aptuveni 840 litu, saņemu vēl arī piemaksu - par vīru, kurš bija politieslodzītais. Kopā mani ikmēneša ienākumi ir pāri par 1000 litiem. Esmu 1. grupas invalīde, jo man ir ļoti slikta redze. Arī acu operācijas nav neko līdzējušas, nevaru ne lasīt, ne rakstīt, arī televizoru varu galvenokārt tikai paklausīties, ne skatīties, jo redzu vienīgi miglainu attēlu.
Dzīvoju kopā ar savu meitu, kura tagad jau arī ir pensijas vecumā - meitai ir 70 gadu, bet viņa vēl strādā. Mums ir paveicies, jo mūsu radiniekam ir savs uzņēmums, kurā meitai ir darbs un tiek maksāta alga. Vispār pensijas vecuma cilvēkiem atrast darbu ir ļoti grūti. Lai arī meitai alga nav nekāda lielā, tomēr ir labi, ka vispār ir iespēja strādāt un pelnīt. Saimniekojot kopā ar meitu, abas kaut kā jau iztiekam. Meitai diemžēl savu ģimeni izveidot dzīvē nav bijis lemts.
Sociālais pabalsts vai jebkāda cita sociālā palīdzība man nepienākas, jo, pirmkārt, kā jau minēju, neesmu vientuļā pensionāre, bet dzīvoju kopā ar meitu, otrkārt, tāpēc, ka mani ikmēneša ienākumi pārsniedz 1000 litu. Pagaidām naudas obligātajiem tēriņiem pietiek, lai gan biedē tas, ka ziemā dzīvokļa apkure varētu būt ļoti dārga - ir dzirdēts, ka apkures cena pieaugšot pat par 30 procentiem.
Man ir ļoti daudz radu Latvijā - Liepājā, Priekulē, Grobiņā, viņus cenšos regulāri apciemot, braucu uz kapusvētkiem - mans tēvs ir apglabāts pie Skodas kapos, kuriem Latvijas un Lietuvas robeža iet pa vidu.
Man šķiet, ka dzīves apstākļi pensionāriem Latvijā un Lietuvā ir līdzīgi - varbūt mums Lietuvā ir mazliet lielāka pensija, toties apkure dārgāka.
Man ļoti gribas dzirdēt latviešu valodu. Reizēm, kad Kauņā uz ielas izdzirdu latviešu valodu, tad vienkārši esmu apstājusies un ilgi klausījusies, vienkārši klausījusies, kā skan latviešu valoda, jo iespēja dzirdēt latviešu valodu mani iedvesmo. Dzīvesprieka avots, manuprāt, ir dažādi kopīgi saviesīgie pasākumi.
Savulaik Kauņas latviešu klubs darbojās ļoti aktīvi, mums bija brīnišķīga organizatore Veltiņa, tagad diemžēl vairs tik rosīga darbība nenotiek. Man prieku sagādā, ja sanākam kopā kafiju iedzert un aprunājamies, ja kopā svinam dzimšanas dienas, ja pie mums ciemiņi no Latvijas atbrauc. Tādi pasākumi ļoti uzmundrina.