Bravo, Maestro!
Izrādei ir daudzsološs sākums - rēgainā aina ar Raimondu Paulu pie klavierēm tumsā: spožs gaismas stars izrauj pianistu no aizmirstības nomoda un Pauls magnetizējoši dobjā, bet ļoti patiesā intonācijā runā dzeju par savu dīvaino sapni, kurā viņš, aizdomājies Rīgas tramvajā «no Juglas uz Centru» un pabraucis garām vajadzīgajai pieturai, attapies svešā vietā, svešādā laikā - toreiz, kaut kad, tieši 1964. gada 8. decembrī. Pelēcīgbrūnā kinoprojekcijas strēle skatuves dibensienā, klavierētājs pie melna flīģeļa, uz dīvāniņa sakumpis trauslais pundurīša Leo ķermenis - kāds brīnišķīgs sāpīgs murgs, kāda kinematogrāfiski paildzināta nomoda situācija, kurai gribas uzsaukt «jel apstājies!».
Vēlāk (izlasot izrādes Leo. Pēdējā bohēma vērtīgo programmas grāmatiņu) var saprast, ka Pianists astotajā decembrī atmiņās bija devies pie sava mirušā drauga Leo, Mazā, Rūķa, Levīša - pie Kokles. Dienu pēc 40 gadus jaunā mākslinieka nāves. Iespējams, mūsu tautas izcilais mūziķis (par ko var pārliecināties, izrādē klausoties ne tik daudz pāris potenciāli hitveidīgo Maestro kompozīciju, bet gan tieši Paula virtuozo klavierspēli - tik niansēts piesitiens taustiņiem, ka šermuļi skrien - no maigi precīza pieskāriena līdz kaprīzam spēka bliezienam, bravo!) savos vientulības brīžos ik gadu decembrī apciemo Leo.
Bet tās ir tikai divas ainas, kurās uz skatuves notiekošo varētu raksturot vārdiem «jēg- un tēlpilni un daudznozīmīgi», viss pārējais bildē, kā teiktu gleznotāji, ir no trim varavīksnes spektra pamatkrāsām (dzeltens, zils, sarkans) sataisīti dubļi.
Paviršs kaleidoskops
Ilustratīvi dekoratīva samežģītā laikmeta mocekļa un «padomju gleznotāja» Leo Kokles īsā biogrāfija ir nodemonstrēta štampainu teatrālo paņēmienu galopveidīgi paviršā kaleidoskopā, kurš pat sižeta līmenī raisa vairākus apstulbuma brīžus. (Kliedzošākais piemērs, šaubu nav, ir aina ar Rezu, kas apskaitusies par Leo blandīšanos ar drauģeļiem pa krogiem, ierodas leģendārajā Skapī, nomet mēteli un izaicinoši dzeltenā kleitā vij dejas ar trim seksīgi kāriem jaunekļiem, pēc erotiskā danča piebiedrojoties meiču trio, kas libretā apzīmētas kā Ielas meitas; vairāk Kokles sieva uz skatuves neparādās, kas skatītājam dod tiesības izdarīt secinājumu, ka Reza kļuvusi par centra staiguli, kaut gan reālā Terēze Kokle ilgus gadus pēc mākslinieka nāves veiksmīgi, ar īstenas biznesa sievietes ambīcijām vadīja Daiļrades mākslas salonu, liekot skapistiem - Leo loka māksliniekiem - par sevi ilgi atcerēties…)
Patiesībā, noskatoties 2 stundas 15 minūtes neilgo Nacionālā teātra priekšnesumu, gribas raudāt. Nē, ne par to, ka te būtu vispirmām kārtām jānokaunas libreta autorei Ingai Ābelei (pieņemu, ka otra līdzautore Liāna Langa sacerēja dzeju - un tā ir spēcīga, kaut arī drīzāk pārstāv bīta bohēmas brīvpantu paaudzi - 70. gadus, nevis 60. gadu padomju bohēmu), kura Leo Kokles laiku redz tik ārprātā klišejisku - tā, it kā latviešu kultūrā neeksistētu nedz Ēvalda Vilka šausminošais politiskais detektīvs Vēlais viesis (ar metaforisko Vēstures parādīšanos pie slavena kultūras pārstāvja), nedz Gunāra Priedes luga Smaržo sēnes un nodevību ķēde ap to, nedz Pētera Pētersona poētiskās līdzību spēles, kas itin fantasmagoriskā formā apcerēja mūžīgi faustisko tēmu «mākslinieks un viņa laiks». Ābele vienkārši ir pavirši strādājusi un nav tur ko provēt izgrozīties ar atrunām, ka «mjūzikla» žanrs, protams, zināmu paviršību pat pieprasa.
Horeogrāfiska muļļāšanās
Nav jākaunas arī izrādes režisoriem Edmundam Freibergam un Inārai Sluckai (kaut arī es nevaru saprast, kas tik grandiozs tad tajā Leo. Pēdējā bohēma ir «sacerēts/sarežisēts», ka ar darbu varēja tikt galā tikai divatā…), kuri, protams, neko nav dzirdējuši/redzējuši par šī laikmeta (60. gadi) retrostilizācijām mūsdienu kino vai teātrī (pirmā prātā iešaujas kaut vai Valerija Todorovska filma Stiļagi vai Žaka Demī muzikālkinematogrāfiskās fantāzijas…). Ja būtu, tad abi režisori - dekoratori nepieļautu tādu neprecīzu horeogrāfisku muļļāšanos, kādu diemžēl šoreiz uz skatuves sarīkojis Alberts Kivlenieks, kas sajaucis modes deju soļus amplitūdā no 40. gadiem pagājušajā gadsimtā līdz 2000. gadiem, «piestilizējot» izrādes telpu nevis ar foršiem deju numuriem, bet ar aptuvenu kustību burzmu. Par teatrālā klišejiskuma apoteozi kļūst gan no pazemes iznirstošie maršējošie pieci sarkanarmieši (interesanti, kādēļ gan tāpat neiznirst pieci maršējoši hitlerieši? Leo un viņa ģimenes vēsturiskais laiks taču ir uzskatāmi īss…), gan pelēkās veļas mazgātājas, kas iemieso staļinisma upurus (bet patiesībā liek atcerēties kašķi ap Jaunā viļņa Aišas neveiklo mīcīšanos ap bļodām), gan briesmoņi čekisti, kas brutāli lien un parādās itin visur (nabaga Juris Lisners, kuram uzkritusi universālā čekista loma - būt gan Mākslas akadēmijas čekas kuratoram, gan apstaigāt rīdzinieku dzīvokļus, arestējot tautas naidniekus), gan līdz banālai jēlībai pazeminātā kolaboracionisma tēma, kad Leo māsa aizgrābtā izmisumā skandē veltījumu Staļinam brīdī, kad tiek apcietināts tēvs vai ap Skapi siro glūņveidīgie stukači, atgādinot, ka bija briesmīgi laiki, kad uzticēties nedrīkstēja nevienam. Par to arī stāsta īpaša epizode tuvu izrādes finālam, kas gan ir diezgan juceklīga - kāds Leo «bijušais draugs», uz vispārējā prieka un jūsmīgas atzīšanas fona publicējis iznīcinošu recenziju par Leo Kokles mūžā pirmo un vienīgo personālizstādi, kurā eksponēta 151 glezna. Un šis «bijušais draugs» parādās mizanscēnā, slēpies aiz klavierēm ar zaķa masku uz sejas (iepriekš šādi maskoti dzīvnieku viepļi skraidelēja Koklem līdzi pa Rīgu).
Jēdzieniski (jo uz skatuves viss ir zīme - tā ir režijas ābece) šādas ainas esamība izrādes finālā liek domāt, ka Leo nāvē vainojams «bijušais draugs», tagad kritiķis. Ka Leo morālā un fiziskā iznīcināšana notika avīzes Cīņa lappusēs, nevis viņa vārgās veselības un bohēmas blakņu dēļ. Nu, pirmkārt, tie ir absurdi meli. Otrkārt, tā ir tik primitīvi ilustratīva «liktenīgo vaininieku» meklēšana, ka, es atvainojos, pazemo pašu Kokli, kura raksturs, asais prāts un arī mākslinieka ego kairinātās kaprīzes pavisam droši nebija no tām rēni labestīgajām. Toties izrādes veidotāji mums krata ar pirkstu - pavej, ko neizdarīja nacionālsociālistu vai padomju vara, to izdarīja recenzenti - iegrūda ģēniju kapā. Te jau pat smieties kļūst skumji.
Neizmantoti špikeri
Jāraud galu galā ir par pašu galveno - par garām palaistu iespēju dziļi, cilvēcīgi runāt par zelta tēmu, kuru taču uz paplātes priekšā pateica idejas autors Raimonds Pauls - par divu tuvu laikabiedru, divu talantu draudzību, par liktenīgās veiksmes lomu mūsu katra mūžā. Par to, ka laiks ir īsiņš, ka cilvēki mēdz būt tuvi un vienlaikus tāli, ka katrs pats, nevis citi saķērnā vai apsudrabo to mūžu, kas viņam dots. Pauls taču ir dzīvs pierādījums tam, kā šī formula darbojas! Un Raimondam Paulam bija tik būtiska šāda - grēksūdzes vai grēknožēlas - saruna ar Leo, kas izrādē pārvērtusies tukšā glītu vārdu čaboņā. Kāpēc šīs intīmās, unikālās - jo ir konkrēta cilvēka Leo Kokles liktenī gleznotas - tēmas nevibrē izrādē?
Otru, arī acīmredzamu un teicami realizētu špikeri piedāvāja scenogrāfs Aigars Ozoliņš - pulko Kokles gleznu kopijas uz kāda muzeja krātuves milzu sietiem (atsauce par mūžā nesasniegto - Mākslas muzeju, rodama arī LMM kāpņu fragmentā skatuves priekšā). Pietiktu papētīt Kokles portretus, viņa otas, nē, paletes naža asos, strupos, tīros triepienus, špaktelējuma dzidrumu, lai dzimtu ideja par izrādes formu - skarbu, nepiepucētu, skopu, precīzu, tādu, kas atbilstu gleznotāja daiļrades būtības izpausmēm. Viņš bija tipisks skarbā stila reālists, bet izrādes stilistika ir melodramatisku klišeju virtene, turklāt no banālāko arsenāla. Biogrāfijas īsais ilustrētais kurss. Bilde bez rāmja - bez konsekventi izturēta mūsdienīga režijas stila.
Tomēr uz Leo. Pēdējā bohēma noteikti ir vērts doties - Raimonda Paula klavierspēles, Mārtiņa Egliena harismatiskā tēlojuma, Ditas Lūriņas skaņā vokāla (tomēr drusku savrupā), Lolitas Caukas dzimtsarakstu biroja mūdzenes (loma - konfektīte!) un burvīgās vaivariņu dziesmas vārdu dēļ.