Modernajā pasaulē pieejamās informācijas daudzums nav salīdzināms ar laiku, kad ierindas cilvēks paļāvās uz lasīto laikrakstos, dzirdēto radio un skatīto tālrādē. Tehnoloģijas padarījušas informācijas izplatīšanu par jebkura indivīda iespēju iespraukties globālajā apritē. Informācijas ir bezgalīgi daudz, tās «iemešana» cauru diennakti virmojošajā informatīvajā telpā nemaksā neko.
Nemaksā neko gan tiešā nozīmē, gan pārnestā. Par iespēju lēti un bez pastarpinājuma nodot sev svarīgu informāciju sabiedrībai ir jāpriecājas. Šī iespēja palīdz iesaistīties sabiedriski nozīmīgos procesos, pierādīt savu pilsonisko stāju, veicināt, katalizēt notikumus.
Tomēr šai iespējai ir arī ēnas puse - sensacionāla ziņa var kļūt graujoša pat tad, ja tā nav gluži patiesa.
Kāds to iemet tīmeklī, cits to uztver un izplata tālāk, atsauces uz avotu un izcelsmi pazūd cīņā par «klikšķiem».
Laikrakstā, kas tiek drukāts desmitos tūkstošu eksemplāru, vārda izcelsmei var izsekot līdz žurnālistam, redaktoram, galvenajam redaktoram, savukārt interneta plūstošajā upē tas ir kā ārzonu finanšu shēmu tīklā - kāds tur noteikti ir, bet kas?
Šo situāciju veiksmīgi izmanto modernās tiesībsargāšanas struktūras, kas interneta plūsmā ik pa brīdim iemet kādu informācijas skaidu, kuru kāri uztver.
No vienas puses, tas ir apsveicami, sabiedrība uzzina vairāk.
Otra medaļas puse liekas daudz nepievilcīgāka un draudīgāka. Ja tiesībsargi sāk veidot sabiedrisko domu pastarpināti, «nejauši» noplūdinot informāciju, viņi kļūst par plašsaziņas telpas dalībniekiem, kas darbojas caur apzināti izveidotu shēmu. Izziņas (tiesu) varas saplūšana ar saziņas līdzekļiem ir vēl bīstamāka par oligarhiju.
Oligarhus var identificēt, atmaskot, tiesāt, bet kas atmaskos pašus atmaskotājus? Ja knābējiem ir ko teikt, tad tas ir jāstāsta sabiedrībai tieši, nepastarpināti, neshēmojot.
Stāsts par informācijas nejaušu noplūdi līdzinās naivajam stāstam par to, kā uz atbildīga vadītāja galda pavisam nejauši no kaut kurienes nonāk kāda cilvēka CV brīdī, kad atbrīvojusies kāda izdevīga vakance...