SC acīmredzami netiek galā ar Rīgas mēra krēslu. Domes mazspējas dēļ Rīgas slimokase vairs nav glābjama. Dienvidu tilts, tautā ne velti saukts par Zelta tiltu, palicis ja ne gluži pusratā, tad četras-piektdaļas-ratā gan. Pilsētas sabiedriskā transporta lietotājiem arī bez Valsts kontroles atzinuma bija skaidrs, ka pēdējā laika braukšanas maksas sadārdzinājums norāda nevis uz servisa kvalitāti, bet gan domes nespēju tikt galā ar savu tērēties aplam kāro struktūrvienību. Nespējot, negribot un nejēdzot atrisināt patiesi nozīmīgus un sasāpējušus jautājumus, SC no tiem nodomājis ar šaha zirdziņa veiklību izvairīties, «gājiena ar krustu» kombinācijas iznākumā gūstot pilnīgi citas pozīcijas, kur var atļauties pārstāvēt nevis sapīkušu elektorātu, bet gan bezmaz vai Dievu To Kungu.
Ideālā gadījumā katrā ēkā vajadzētu notikt tam, kam tā plānota. Baznīcā - dievkalpojumiem. Tomēr šāds šķietami loģisks arguments, ko, piesaucot «principiālu godīgumu», lieto Urbanovičs, nav derīgs kaut vai tāpēc, ka neatbild uz jautājumu, kurai tieši draudzei un baznīcai tad vecajā Sv.Pētera un Pāvila baznīcā būtu jāatrodas. SC šahistiem viss skaidrs: pareizticīgo baznīcā jābūt pareizticīgajiem, t.i., LPB. Tomēr tā ir nevis skaidra loģika, bet gan tiesisks nonsenss un lielkrieviska arogance.
Sv.Pētera un Pāvila baznīcas jautājums jau vairākus gadus ir burtiski iztiesāts, un kopš 2007.gada Augstākās tiesas Senāta sprieduma (kas nav pārsūdzams) LPB ir liegtas jebkādas tiesiskas pretenzijas uz kāroto īpašumu Citadelē. Tas gan labiem onkuļiem neliedz šo pilsētas īpašumu ņemt un vienkārši atdāvināt, kā Urbanovičs un Ušakovs pašlaik ir sataisījušies. Tas gan viņus un LPP/LC līdzskrējējus nostāda neapskaužamā situācijā.
Proti, kungi šķiet neievērojuši, ka LPB pretenzija uz strīdīgo īpašumu patiesībā balstās ļoti, ļoti senā «vēsturiskajā taisnīgumā», kas saistās pat ne ar Latvijas brīvvalsts pirmajām desmitgadēm, bet gan ar carisko Krieviju. Jo tas ir krustu šķērsu pārbaudīts un pamatots fakts, ka vismaz kopš 1920.gada pareizticīgajiem ar šo ēku, kas tolaik nonāk igauņu luterāņu draudzes rīcībā, nav nekāda sakara. Pareizticīgā baznīca un tagad arī Urbanovičs Latvijas sabiedrību grib pārliecināt, ka Rīgā atjaunojamas cara laika īpašuma tiesības. It kā kungiem vajadzētu būt skaidram, uz cik plāna ledus tie sakāpuši, tomēr katram gadījumam norādīšu: ja SC aicina kādai personai atdot tai cara laikā piederējušu īpašumu, tad ko darīsim ar baltvāciešiem? Jo Urbanoviča «principiālā godīguma» loģika faktiski paredz iespēju izskatīt arī citu, tai skaitā baltvācu, pašvaldības un valsts īpašumā esošu kādreizējo īpašumu restitūciju «pēc piederības». Šāda principiāla godīguma iznākumā nāktos anulēt arī 1922.gada agrāro reformu un faktiski - Latvijas pašreizējo valstiskumu. Vai to vēlas Urbanovičs?
Un Ainārs Šlesers (LPP/LC) - ko vēlas viņš, sakot, ka Saeimai ar īpašu likumu būtu jāatjauno Urbanoviča uzstādītais vēsturiskais taisnīgums? Kāds būtu nākamais solis šai virzienā? Varbūt pašreizējā Saeimas nama atdošana tā cara laika īpašniekiem - Vidzemes bruņniecībai?
Pat ja karsoņa murgos kādam parādītos šāda vīzija, tik un tā LPB ar kādreizējo Sv.Pētera un Pāvila baznīcu nebūtu nekādas darīšanas. Jo šo baznīcu paši krievu pareizticīgie XIX gadsimta nogalē pēc pārcelšanās uz uzcelto jauno katedrāli nodeva igauņu pareizticīgo rīcībā, no viņiem šo ēku savukārt pārņēma jaunā Latvijas valsts. Tā ka, ja kāds tiešām vēlas Citadeles baznīcu atdot tās vissenākajiem īpašniekiem, - lūdzu! Jums ir iespēja to izdarīt caur Ārlietu ministriju un Igaunijas vēstniecību. Igaunijas Pareizticīgā baznīca (IPB) ir tiešais mērķis Urbanoviča un Šlesera taisnības un kārtības alkām. Sv.Pētera un Pāvila baznīcas atdāvināšana igauņiem Latvijā aktualizētu arī jautājumu: kāpēc Latvijas Reliģisko organizāciju likums faktiski liedz patiesas Latvijas pareizticīgās baznīcas iespēju, kas izrietētu no principa «vienai konfesijai viena baznīca»? LPB ir piederīga Maskavas patriarhātam, kam kā dadzis acī ir Konstantinopoles patriarhātam piederīgā IPB. Daļa igauņu negribēja piederēt pie baznīcas, kuras augstākajai garīdzniecībai caur amata tērpa brokātu vīdēja čekas uzpleču zvaigznes, tāpēc viņi izvēlējās piederēt pie vēsturiski senākā Konstantinopoles patriarha. Latviešu pareizticīgajiem šāda sirdsapziņas brīvība ir apgrūtināta likumdošanas līmenī. Lūk, patiesais darba lauks taisnību un garīgumu mīlošiem politiķiem.