Jāspēj uzņemties risku
Slavenais datu pārraides ierīču ražotājs SAF Tehnika nav pirmais Normunda Berga uzņēmums. Viņš kopā ar brāli Jāni Bergu jau 90. gadu sākumā sāka darboties IT jomā un nodibināja uzņēmumu Fortech, kas vēlāk apvienojās ar igauņu firmu Microlink. «Savulaik notirgojām kravu krēslu, nopirkām divus datorus, un bizness bija sācies,» atceras uzņēmējs. Uzņēmums SAF Tehnika, kas ražo un piegādā radiolīnijas visā pasaulē, izaudzis tieši Microlink paspārnē. N. Bergs stāsta, ka SAF Tehnikas idejiskais tēvs ir kolēģis Didzis Liepkalns: «90. gadu vidū Didzis savās mājās vēlējās ievilkt telefona līniju, bet, tā kā mājas bija dziļi laukos kaut kur Vidzemē, Lattelecom viņu vienkārši pierakstīja rindā uz gadiem divdesmit. Viņš vēlējās iegūt telefonu ātrāk, tādēļ uzbūvēja mikroviļņu raidītāju, tādu kā telefona līnijas pagarinātāju. Radās doma šo lietu attīstīt tālāk.»
SAF Tehnikas līdzīpašnieks uzskata, ka būt uzņēmējam nozīmē spēt uzņemties risku: «Spēja un uzdrīkstēšanās uzņemties kontrolētus riskus ir lielākais izaicinājums un problēma.» N. Bergs atzīst, ka sava biznesa attīstības vārdā ir ieķīlājis visu, kas viņam pieder. «Tas īstenībā ir tas, kas atšķir darba ņēmēju no uzņēmēja. Uzņēmēja riska ekspozīcija ir krietni lielāka. Sākot pirmo biznesu, banka parasti saka - ieķīlā dzīvokli. Un tad jaunajam uzņēmējam ir jāsaprot, vai viņš spēj uzņemties šo risku.»
Tev galva nav kārtībā!
«Lielākā problēma, pirms divdesmit gadiem sākot šo biznesu, bija cilvēku neticība. Daži pat mēģināja mani atrunāt un, padzirdējuši, ko es daru un ko grasos darīt, teica - Andri, tev tak viss nav kārtībā ar galvu!» stāsta Andris Lubiņš, kokskaidu granulu apkures katlu ražotāja SIA Grandeg dibinātājs un īpašnieks. Viņš atzīst, ka tajos laikos energoresursi bijuši ļoti lēti un daudzi nav saredzējuši viņa biznesa potenciālu. Pirmos katlus būvējis, metinājis un skrūvējis viens pats savā garāžā, tagad A. Lubiņš nodarbina 40 cilvēku. «Agrāk viens katls tika būvēts mēnesi, tagad ražotne izlaiž trīs katlus dienā. Agrāk tirgojām vietējiem, tagad tā ir Baltija, Baltijas jūras reģiona valstis, arī Eiropa, Krievija.»
A. Lubiņš atzīst, ka lielākais izaicinājums, sākot šo biznesu, bijis radīt lietu ar pievienoto vērtību: «No pieejamiem materiāliem radīt produktu, lietu, kas uzlabotu klientu dzīves kvalitāti, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kas pieejami tepat Latvijā. Pārveidot šim reģionam tradicionālo malkas apkuri tā, lai tā sniegtu komfortu, un man ir liels prieks, ka esam radījuši veselu industriju, kas aptvērusi Austrumeiropu, - ir radušies desmitiem jaunu ražotāju, kas ražo gan granulas, gan apkures katlus.»
Gatava lēkt nezināmajā
«Kad nolēmu kļūt par uzņēmēju, it kā iesēdos biznesa veidošanas ātrvilcienā. Vienkāršoti aprēķini par izdevumiem, piezemēti pieņēmumi par ieņēmumiem, tikai intuitīva apjausma par brake even un šī biznesa riskiem, taču pilnīga gatavība lēkt kaut uz galvas iekšā nezināmajā. Ar šodienas pieredzi, izglītību, zināšanām varētu teikt - naivi!» stāsta sabiedrisko attiecību aģentūras Deep White dibinātāja Egle Klekere. Pēc vairāku gadu intensīva darba medijos E. Klekerei nostiprinājusies pārliecība par nenoklātiem laukumiem un brīvu vietu sabiedrisko attiecību konsultāciju biznesā: «Radās sajūta, ka mans redzējums par Latvijas uzņēmumu komunikāciju varētu būt noderīgs. Komunicējot ar uzņēmumu vadītājiem, īpašniekiem, PR cilvēkiem, man bija izveidojies savs personisks skats uz to, kā uzņēmumiem, zīmoliem veidot komunikāciju ar sabiedrību, kā būvēt kampaņas, kuras kļūst pamanāmas, ar kurām sabiedrība aizraujas.»
E. Klekere atklāj, ka divos gados izveidojusi patstāvīgu un pelnošu sabiedrisko attiecību departamentu reklāmas aģentūrā MOOZ!, bet pēc tam spērusi platu soli tālāk un dibinājusi pati savu aģentūru Deep White. «Šis karuselis ar aizvien jaunām kampaņām, aizraujošiem klientiem, trauksmainām situācijām un idejām tā arī nav apstājies! Tāpat kā nepieciešamība nepartraukti pilnveidoties, mācīties, lai augtu ne vien uzņēmums, bet pats galvenais - mūsu komandas sniegums. Grūtākais laikam bija noticēt savām spējām un varēšanai, no tādas praktiskās puses īstu grūtību, šķiet, nebija.»