Jāsāk ar to, ka sabiedrības gaidas - vismaz man tāds iespaids radies - ir tādas, ka Valsts prezidents atrisinās visas valstī neatrisinātās problēmas. Ka viņš ir tāds kā gala soģis visam, kas notiek valstī. Lieki teikt, ka tas nav vienkārši. Kaut vai tāpēc, ka Valsts prezidentam Latvijā nav nekādu speciālu darbības programmu, kuru gadījumā viņš varētu precīzi definēt, ko vēlas sasniegt. Turklāt viņš fiziski nepiedalās lēmumu pieņemšanā - nedz valdībā, nedz Saeimā. Tas viss apgrūtina darbības novērtējumu. Tāpēc uz jūsu jautājumu, iespējams, vienīgā atbilde ir, ka veiksmīgs ir tas prezidents, kura darbības laikā sabiedrības apmierinātība ar parlamenta un valdības darbu būs cēlusies. Ja cilvēki redz, ka prezidents ir centies procesus lēmumu pieņemšanā ietekmēt.
Ir gan arī otrs modelis - Valsts prezidents apzināti konfrontē ar pārējo politisko eliti.
Nu jā, bet veiksmīgums un popularitāte nav viens un tas pats. Tu jau vari paņemt kaut kādu populistisku saukli vai visu laiku kritizēt citus varas atzarus, un daļai sabiedrības tas patiks. Bet es nedomāju, ka tas būtu pareizākais ceļš, jo, galu galā, mēs visi esam ieinteresēti, lai tiktu pieņemti jēdzīgi lēmumi. Kaut tā pati nelaimīgā izglītības reforma, kuru mēs stiepjam un stiepjam, nespējam pieņemt lēmumus, bet kaut kādā brīdī tas vadzis lūzīs. Un tad visi būs vēl neapmierinātāki.
Starp citu, ir labs piemērs, kurš apgāž viedokli, ka t. s. nepopulārie lēmumi ir bīstami politiķiem, tāpēc viņi no tiem vairās. Mēs varam dažādi vērtēt krīzes laikā valdībā pieņemtos lēmumus, tomēr sabiedrība acīmredzot tos tomēr novērtēja pozitīvi, un tas parādījās arī vēlēšanu rezultātos.
Laiku pa laikam Latvijas sabiedrībā aktualizējas t. s. vērtību jautājumi - saistīti ar reliģijas, citādas seksuālās orientācijas utt. vietu. Ņemot vērā, ka arī Valsts prezidents ir, kā mēdz teikt, tikai cilvēks ar saviem priekšstatiem - cik aktīvi, jūsuprāt, valsts augstākajai amatpersonai šādas tēmas vispār jākomentē? Varbūt tieši jāatturas no komentāriem?
Zināmā mērā tā ir, ka mēs - gan mediji, gan politiķi - šajā ziņā esam izlaiduši sevi. Tādā izpratnē, ka tiek prasīti komentāri par jebko. Un politiķi arī mēģina atbildēt. Piemēram, manā virzienā nesen izskanēja pārmetumi, ka es nekomentēju to New York Times rakstu par smagās militārās tehnikas izvietošanu Austrumeiropā. Es nekomentēšu rakstus, es varu komentēt lēmumus, kad tie ir pieņemti. Cita lieta, ka prezidentam, protams, ir jāsniedz komentāri krīzes situācijās, valstij svarīgos brīžos un, piemēram, valsts augstāko amatpersonu kavēšanās ar viedokļa paušanu pagājušajā gadā, kad Ukrainā sākās krīze, sabiedrībā radīja neizpratni. Jo ir situācijas, kad ir jāreaģē ļoti ātri un precīzi.
Lai paliek dažādi raksti un mūsu, žurnālistu, dažkārt triviālie jautājumi. Jautājums bija par t. s. vērtību strīdiem.
Jā, prezidentam savs viedoklis par šiem jautājumiem ir jāsaka - tur nevar izvairīties. Pat ja tas draud ar risku kļūt nepopulāram. Ar to ir jārēķinās. Ja tev pašam ir savs viedoklis par kādu jautājumu, nereti ir grūti to tik diplomātiski pieslīpēt, lai neaizskartu kādas grupas intereses. Ja tev ģimenes vērtības ir svarīgas, tu taču neteiksi, ka nav, - tikai tādēļ, lai izlavierētu. Diplomātija ir nepieciešama ārlietās, bet iekšpolitiski, man šķiet, labāk ir, ja tu sauc lietas īstajos vārdos, saki to, kā tu domā.
Vai jūs kā prezidents sniegsiet intervijas krievu valodā?
Ja ir runa par intervijām drukātajiem medijiem, es runāju un runāšu latviski, jo nav problēmas teikto pārtulkot. Savukārt, ja runa ir par kādām intervijām televīzijā vai radio, jo īpaši par tiešraidēm, es vajadzības gadījumā runāju un runāšu krieviski.
Pieņemot, ka būsiet aktīvs prezidents, un atceroties, ka sagaidāmas asas debates par nākamā gada budžetu, - vai būs un, ja būs, tad kāda būs jūsu līdzdalība? Aicināsiet bijušos kolēģus un bijušos partijas biedrus būt reālistiskākiem?
Pirmkārt, ir jāļauj valdībai strādāt. Ja process tiešām sāk buksēt un valdība nespēj vienoties, manuprāt, prezidentam ir jāiejaucas.
Sakot - ko?
Tas atkarīgs, kur tieši radusies problēma.
Piemēram, klasiskā vēlmju nesakritība ar iespējām.
Tās nekad nesakrīt. Tomēr vienmēr galu galā kopīgo viedokli ir izdevies panākt. Esmu pārliecināts, ka līdzsvaru izdosies panākt arī šoreiz. Bet, atbildot uz jautājumu, es plānoju kā prezidents darīt to, ko priekšteči faktiski nav izmantojuši, - uzturēt pastāvīgu dialogu ar Saeimā pārstāvētajām partijām. Parasti Valsts prezidenti aicina partijas uz sarunām, kad ir jāveido jauna valdība, bet, manuprāt, šim dialogam ir jābūt regulāram.
Kas būtu šāda dialoga saturs?
Kaut tie paši budžeta jautājumi. Mēs taču laiku pa laikam redzam, ka kādai no partijām teju vai pēdējā brīdī rodas domas, ka - nē, mums te ir jaunas idejas, kas ieliekamas budžetā, ja neieliks, mēs neatbalstīsim budžetu. Tātad manis minētajā dialogā ir savlaicīgi jāidentificē partijām kritiskie jautājumi, kas savukārt nozīmē, ka Valsts prezidenta iknedēļas sarunās ar premjeru ir iespējams savlaicīgi meklēt risinājumus, lai nenonāktu pie konflikta situācijas brīdī X.
Esat norādījis, ka drošības jēdziens ietver arī sociālo drošību. Labi, bet jautājums - ko te Valsts prezidents var reāli ietekmēt?
Satversme paredz iespēju Valsts prezidentam sasaukt gan valdības, gan Saeimas sēdes ar viņa - prezidenta - noteiktu darbakārtību. Te jāatgādina, ka es gatavojos veidot ekspertu, padomdevēju grupas, kas palīdzētu noformulēt ierosinājumus, priekšlikumus, kurus tad likt priekšā. Protams, tos var noraidīt, tomēr tikpat labi - arī akceptēt.
Vai Latvijas problēma nav, ka mēs cits citu pazīstam? Jūs nāksiet ar saviem priekšlikumiem, bet kolēģi teiks: nu, Raimond, ko tu ņemies?! Kam tev to vajag?
Tādas situācijas, protams, ir iespējamas, tomēr tad ir jautājums, vai mēs gribam virzīties uz priekšu vai negribam. Es arī, atnākot uz Aizsardzības ministriju, varēju nosacīti neko aktīvi nedarīt, nekādas jaunas idejas nevirzīt. Bet man tā nepatīk. Mēs, protams, varam kaut kādus jautājumus atlikt, bet ir arī tā, ka tas brīdis, kad atlikt vairs nevar, pienāk, atvainojos par vārdu spēli, tieši visstulbākajā brīdī.
Objektīvu iemeslu dēļ jūs daudz iztaujā par aizsardzības nozari un ģeopolitiku, tomēr esat biologs un ilgstoši veidojis vides politiku Latvijā. Ja paveramies «no augšas» - kas ir mūsu lielākie, kā mūsdienās moderni saka, izaicinājumi vides jomā?
Mums vairāk būtu jādomā zaļās ekonomikas kategorijās, jo mēs nereti nepamatoti pretnostādām vidi un ekonomiku. Lai gan tehnoloģiju attīstība, piemēram, ja runājam par energoefektīvām ražotnēm, ir aizgājusi tik tālu uz priekšu, ka konflikta patiesībā nav. Vai tad nav muļķīgi, ka Latvijā ir ražotnes, kur mēs patērējam divreiz vairāk elektroenerģijas uz vienu saražoto vienību nekā līdzīga profila ražotnēs Eiropā? Jā, sākuma periodā šīs inovatīvās, videi draudzīgās tehnoloģijas varbūt ir dārgākas, tomēr ilgtermiņā tās atmaksājas. Mēs šajā virzienā pārāk maz strādājam, un jāpiemin, ka arī bankas savā kredītu politikā šos aspektus nepietiekoši izvērtē. Otrs virziens, kurā vēl daudz jādara, ir pati zaļās domāšanas filozofija. Vai mēs pietiekoši aizdomājamies par savām it kā sīkām, ikdienišķām rīcībām - piemēram, «dedzinot elektrību» arī telpās, kur tas nav nepieciešams?
Ja runājam par pirmo virzienu, zaļo ekonomiku, te bez valsts atbalsta, tostarp finansiāla, neiztikt.
Tas gan. Tas var izpausties kaut vai noteiktos nosacījumos, kas tiek iestrādāti Eiropas fondu apgūšanā. Piemēram, ka naudu var saņemt, ja projektam ir noteikts energoefektivitātes līmenis vai ja runa ir par kādu ražošanas procesu, pēc kura paliek maksimāli maz atkritumu.
Var strīdēties, kurš te vairāk roku pielicis, tomēr, manuprāt, zināma neizpratne sabiedrībā pastāv par to, pēc kādiem kritērijiem specdienesti kādam dod un kādam nedod pielaidi valsts noslēpumam.
Ir gan, ir gan.
Un kā to mainīt?
Es gan neesmu analizējis «sausos ciparus», tomēr, manuprāt, to cilvēku skaits, kuriem nav iedota pielaide, pa gadiem nav daudz mainījies. Tomēr līdz šim šis jautājums sabiedrībā tā netika aktualizēts. Tas aktualizējās, jo kaut kādā brīdī patrāpījās politiķi. Līdz ar to situācija ir uzkurināta, manuprāt, nepamatoti. Protams, jebkuru procedūru var uzlabot - piemēram, cilvēkam, kuram pielaide atteikta, skaidri un gaiši pasakot, kāpēc. Kaut gan - parasti jau tajās intervijās uzdotie jautājumi ļauj cilvēkam analizēt un saprast, par ko ir stāsts. Tāpēc jau tev tos jautājumus uzdod... Bet, lai būtu, te, iespējams, var ko mainīt.
Bet - cik jēdzīga ir situācija, ka politiķi, kuriem specdienesti būtu jāuzrauga, paši zināmā mērā ir atkarīgi no šiem dienestiem pielaižu izsniegšanas aspektā?
Nu, ir tā, bet ir kāds labāks risinājums? Manuprāt, nav.
Esat skolots biologs. Par šo sfēru vēl interesējaties?
Protams, interesējos. Cenšos sekot tehnoloģiju attīstībai, par kuru jau runājām, zaļās ekonomikas tematikai. Tāpat sekoju, kādi lēmumi tiek pieņemti saistībā ar klimata pārmaiņām. Tam, ko man mācīja augstskolā, - augu vai dzīvnieku sugu noteikšanai un tamlīdzīgi - gan neiznāk sekot.
Bet sugas vēl atšķirat? Ja mēs izietu tepat blakus parkā?
Protams, atšķiru - tie zināšanu pamati jau nepazūd. Turklāt man vispār ļoti patīk uzturēties dabā. Pastaiga pa mežu, kaut sēnes lasot, palīdz atjaunot enerģiju.
Ņemot vērā, ka prezidents biologs nav, teiksim tā, bieža parādība, gan jau jums jautās, ko domājat par globālo sasilšanu. Droši vien zināt arī tēzi, ka tas viss ir pārspīlēts.
Viedokļi ir dažādi, tomēr es pieturos pie viedokļa, ka neatkarīgi no tā, kurš no faktoriem klimata maiņas ietekmē vairāk, mēs kā cilvēki to ietekmējam. Respektīvi, ja ir nepatikšanas, ir jārīkojas, nesverot smalki, kurš un kas vairāk vainīgs. Protams, dažādie ierobežojumi, piemēram, izmešu jomā, Eiropas ekonomikai par labu nenāk, tādēļ būtu ļoti svarīgi, lai par ierobežojumiem vienotos visi - arī ASV, Ķīna, Āfrika utt. -, un tad šīs papildu izmaksas izlīdzsvarotos.
Attieksme pret ģenētiski modificētiem organismiem?
Man nepatīk, ka nav pamatīgu zinātnisko pētījumu par ĢMO ietekmi uz cilvēku. Tā objektīvā iemesla dēļ, ka šādu ietekmi - vai tās neesamību - var konstatēt, ja skatās uz vairākām paaudzēm, kas savukārt nozīmē laikā ļoti izstieptu periodu. Cilvēks jau nav pele laboratorijā. Cits aspekts ir, ka, sākot Latvijā audzēt ģenētiski modificētus augus, tie var sajaukties ar mūsējiem. Piemēram, ir viena ģenētiski modificēta rapšu līnija, kas ir sevišķi izturīga pret visādiem kaitēkļiem. Tas ir labi, tomēr nelaime ir, ka šī līnija ļoti labi krustojas ar vienu citu augu - precīzais nosaukums izkrita no prāta -, kas būtībā ir nezāle. Ja šīs izturīguma īpašības pāries uz šo nezāli, mēs ar to varēsim cīnīties gadiem ilgi. Tas gan nav saistīts ar ĢMO, bet mums jau ir bēdīga pieredze ar Sosnovska latvāni, ar kuru netiekam galā.
Vai esat aizdomājies, ka liela nozīme varētu būt tam, ka jūs esat sasodīti jauns? Respektīvi, ka pārējā elite saprot - šis džentlmenis gribēs otro termiņu...
Vai tad tas ir slikti?
Es to neteicu. Vienkārši, ka šis cilvēks, prasti sakot, te, uz politiskās skatuves, būs vēl ilgi.
Bet tikpat labi tas var būt stimuls elitei sapurināties. Ja kādam nepatīk, ka gados jauns un aktīvs prezidents, tā teikt, izlec uz kopējā fona, tad tieši ir jāstrādā pašiem, lai šajā valstī būtu attīstība.