Grāmatā šis vēstījums lāgiem šķiet samudžināts, un salīdzinājums starp autentiskajiem Ezeras tekstiem un Ikstenas refleksijām par tiem nenāk par labu pēdējām. Par šīm vārdbagātajām apcerēm daudz interesantāks šķiet Ikstenas krāšņajā valodā izstāstītais konkrētais Ezeras dzīves stāsts.
Personības dalīšanās
Režisore Laura Groza respektējusi gan materiālu, gan aktrises Lilitas Ozoliņas specifisko, latviešu aktieriem reto spēju bez neērtības sajūtas svārstīties no nekautri plaša žesta un izkāpināta kliedziena līdz korektai atturībai un šķietamai pieticībai. Varbūt Grozai - visjaunākās teātra paaudzes pārstāvei - pietāte bijusi pat pārlieku liela, un skatītāju vajadzēja uzsvērtāk novest līdz atskārsmei, ka darbība taču notiek personības iekšējā telpā, ko ietver scenogrāfes Ievas Kauliņas asprātīgi atrastās «deformētās realitātes» sienas ar atmiņu pelējuma notecējumiem un rēgainām gaismām (gaismu mākslinieks Mārtiņš Kudiņš).
Personīgi man intriģējošākie šķiet brīži, kad Lilita Ozoliņa runā Ezeras tekstu, acīmredzami nepiekrizdama tajā paustajai domai vai emocijai. It kā steigšus, it kā neitrāli, tomēr ļaujot nojaust iekšējo opozīciju. Profesionāli pildot savu medija funkciju, tomēr itin kā atļaujoties norādīt - lūk, tā ir mana personība, es arī te esmu un tai otrai personībai nepiekrītu. Šī intelektuālā spēle pašai ar sevi un savu tēlu ir aizraujoša arī skatītājam.
Miesa un vārdi
Tas, kā man izrādē pietrūkst, - konkrētības. Tomēr neizvelkot līdz koncepcijai, ka tas, ko redzam un dzirdam, ir rakstnieces Regīnas Ezeras (un Ikstenas, un aktrises Ozoliņas) apziņas krēslas zona, kurā vienlīdz maldās sapņu tēli, atmiņu uzplaiksnījumi un literāri citāti, - vispārinājuma ir par daudz. Mākoņu, gulbju, kucēnu aplūkošana paņem pulka vairāk laika par dažām skopām konkrētām piezīmēm - «nemirs tavs bērns», «pirmais vīrs bija leģionārs, otrs - čekists» un pat par nelaimīgās mīlas stāstu inkognito. Vasaras dienu lietainie vai saulainie apraksti ieilgst, kamēr sadzīve aprobežojas ar norādi, ka «pipari man stāv bundžiņā ar uzrakstu «čai»». Rakstnieces misijas abpusgriezīgā nolemtība izrādē tiek atkal un atkal uzsvērta un aprakstīta, bet sievišķās izpausmes paliek izteiksmīgā tēla - vairāku kurpīšu pāru - mēmās klātbūtnes robežās (kā pēc izrādes piebilda Māra Svīre - klāt būtu derējušas arī somiņas, kuras rakstniece allaž saskaņojusi ar apaviem). Konkrētu skatuvisku darbību - kā puķes kopšana zābakā, grīdas slaucīšana vai šņabja dzeršana - ir daudz mazāk kā minūšu, kurā plūst vārdi, vārdi, vārdi. Maz arī paužu, lai gan aktrises mērogs mazajā Kamerzālē tās noteikti piepildītu.
Es nebūt nealkstu dzeltenās preses pārlikuma uz skatuves, taču grāmatā ir daudz košu epizožu, kas raksturo Regīnu kā cilvēku, kā sievieti, taču ir palikušas ārpus izrādes. Man liekas, skatītāji tikai iegūtu, ja uzzinātu to, kas grāmatā nav slēpts, - Regīnas Ezeras platoniskās mīlas adresātu, taču iestudējuma komanda vairījusies no šādām detaļām, acīmredzot, lai netiku apsūdzēta par «urķēšanos» nelaiķes privātajā dzīvē. Šie konkrētie punkti būtu piešķīruši izrādei miesu, kas šobrīd lāgiem pazūd abstraktā dramatismā, kuru jūtīgi uztver arī pati aktrise un bieži aprauj sevi izteiksmes patosā, intonāciju no piepaceltas strauji «nolaižot» vienmuļā vai skeptiskā.
No otras puses, izrāde nav paredzēta kā mācībstunda nedz par literāro, nedz personīgo Ezeras biogrāfiju. Tā ir stāsts par sievieti, kas raksta, spēlē teātrī, iestudē izrādes vai izkaļ skulptūras, mēģinot neganto radošo dzinuli savienot ar sievas, mammas un saimnieces opciju. Un, lai arī man šis tas pietrūka, šis stāsts uzrunā ar inteliģenci, iedziļināšanos un mārketinga šova triku ignorēšanu.