Vajag laiku, lai aprastu ar ģeogrāfiju vien. Ja godīgi, nav viegli orientēties ēku labirintos - pagājušajā nedēļā Briselē vienu vietu meklēju kādas piecpadsmit minūtes. Sākums vienmēr ir grūts, jo šī man ir jauna pieredze, kas nozīmē, ka gan politiskais, gan administratīvais darbs jāveic vienlaikus un vēl jānoformē savs birojs. Biroja vadītājs man jau ir atrasts, un tagad komplektējam komandu - skatāmies uz cilvēkiem, finansēm, jo labi darbinieki prasa līdzekļus. Tajā pašā laikā politiskie jautājumi negaida, uz diskusijām nāk jaunie komisāru kandidāti. Politiskā darbība rit ļoti straujos tempos, un pie tā jāmēģina pierast.
Ko vēlaties panākt, darbojoties Starptautiskās tirdzniecības komitejā?
Vispirms jāiegūst maksimāli daudz informācijas, lai saprastu, kur mēs virzāmies ģeopolitiski, kur no ekonomikas, politikas viedokļa. Tāpat arī jāapzina Latvijas uzņēmēji, patērētāji - ko viņi gaida no Starptautiskās tirdzniecības līguma ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). Un tad jāskatās, kā tas izskatās globālā perspektīvā. Ir tik daudz jautājumu, tāpēc domāju, ka tikai oktobrī spēsim pietiekami labi orientēties, lai ietu tālāk. Bet domāju, ka šis līgums nespīd ātrāk kā 2016. gadā.
Ko minētais līgums dotu Latvijas ražotājiem?
Lielāku konkurētspēju un eksporta apjomus, ja būs kvalitāte un valsts atbalsts. Bet jautājums te ir ne vien par ražotājiem, bet arī par patērētājiem. Ja runājam par lauksaimniecību - vieni grib pēc iespējas vairāk saražot, bet ne visu to vēlamies redzēt uz saviem galdiem. Konkurence bieži nozīmē nevis kvalitāti, bet cenu.
Kāpēc tik daudzi Latvijas deputāti darbojas tieši Ārlietu komitejā?
Tāpēc, ka katrai frakcijai ir tiesības un nepieciešamība nosūtīt kādu uz Ārlietu komiteju. Un astoņi Latvijas deputāti ir dažādu frakciju locekļi. Vienotība šo darbību koordinēja ar Robertu Zīli (NA) - mums ļoti labi sanāca. Bet tajā pašā laikā gan Saskaņai, gan Zaļo un Zemnieku savienībai (ZZS) acīmredzot likās izdevīgi iet uz Ārlietu komiteju. No Latvijas interešu puses, protams, būtu svarīgāk, ja ar šiem cilvēkiem tiktu noklātas tās komitejas, kurās mēs neesam.
Tātad iznāk, ka Latvijas iedzīvotāji ir zaudētāji?
Teiksim tā - neesam zaudētāji, bet būtu varējuši iegūt vairāk un labāk, ja Briselē un Strasbūrā būtu veiksmīgāka sadarbība un plānošana starp dažādām mūsu deputātu pārstāvētajām frakcijām.
Kāpēc tā neveidojās?
Ir Ždanoka, ar kuru, pats par sevi, nekas labs nesanāks, jo - manā izpratnē - viņa nestrādā Latvijas interesēs. Ar Grigules kundzi kaut kur izpalika koordinācija, bet ar Robertu Zīli tā izdevās ļoti labi, un domāju, ka varētu mēģināt runāt ar Mamikina kungu, jo viņš pašreiz ir atvērts sadarbībai.
Bet vai spērāt soli pretī un mēģinājāt rast kopīgu valodu ar Tatjanu Ždanoku un Ivetu Griguli?
Mani izteikumi par to, ka neredzu iespēju sadarboties ar Griguli un Ždanoku, tika neprecīzi interpretēti. Pirmkārt, deputātiem nemaz nesanāk tik bieži tikties, ja neskaita tos, ar kuriem esam vienā - Eiropas Tautas partijas - grupā. Iespēju robežās jāmēģina sadarboties ar visiem, taču problēma ir tā, ka Grigules kundzes politiskā grupa (eiroskeptiskā Brīvības un demokrātijas Eiropa) ir tāda, kas nez vai spēj Latvijai vai Baltijai kaut ko dot. Tā frakcija ir nepieņemama Latvijas interesēm. Savukārt Ždanokas kundze, domāju, ir zaudējums Latvijas valstij.
Vai kāds EP spēs aizstāvēt Latvijas lauksaimnieku intereses, ņemot vērā, ka neviens šī sasaukuma deputāts nedarbojas Lauksaimniecības komitejā, izņemot Sandru Kalnieti (V), kura tur turpina darbu aizvietotājlocekles statusā?
Cilvēki, kuri cenšas gatavoties vēlēšanām Latvijas parlamentā, - viņi vienkārši nesaka visu, kā ir. Jo situācija ar Latvijas pārstāvniecību lauksaimniecības frontē kopš pagājušās reizes nav mainījusies. Mēs zinām, ka toreiz Latvijas intereses lauksaimniecībā tika ļoti labi aizstāvētas un to darīja Sandra Kalniete (V). Viņa arī ir palikusi šajā komitejā. Tas, ko mēs gaidījām, redzot, ka no ZZS arī beidzot ir ievēlēts cilvēks, - ka viņš centīsies kaut ko darīt tieši lauksaimniecības jomā, nevis iet, piemēram, uz Ārlietu komiteju, kas nav pirmā prioritāte ne šai partijai, ne personai. Taču kopumā Latvijas valsts pārstāvniecība nav palikusi sliktāka.
EP iepriekš pieņemtās sankcijas pret Krieviju saistībā ar notikumiem Ukrainā tika kritizētas kā bezzobainas un salīdzinātas ar cālēnu spēli pret žņaudzējčūsku. Vai ir cerība sagaidīt stingrākus lēmumus?
Eiropas Parlamenta darbības iespējas ir ierobežotas. Jāprasa daudz vairāk no ES dalībvalstīm un mūsu partneriem Amerikā. Jo tas, kas pašreiz notiek Ukrainā, vedina domāt, ka nav izslēgta arī lielāka Krievijas intervence Ukrainas teritorijā. Tie signāli, kas nāca par to, ka Krievijas teritorijā sprāgusi bumba no it kā Ukrainas, ir klasisks piemērs, kā sagatavot intervenci citā valstī. Jo var vienkārši pateikt - redziet, mēs vairs nevaram nodrošināt savas robežas, jo blakus valstī ir nekārtības un mēs ejam iekšā sakārtot lietas. No tā jāuzmanās. Redzam, ka Eiropas valstis, sevišķi tās, kurām ir ļoti izvērstas ekonomiskās attiecības ar Krieviju, negrib Ukrainai sniegt pilnvērtīgu palīdzību.
Ņemot vērā, ka Latvijas deputāti ir plaši pārstāvēti Ārlietu komitejā, - ko varam ietekmēt Ukrainas jautājumā?
Parlamentā Ārlietu komiteja nav vienīgā, kas var ietekmēt ģeopolitiskos procesus. Piemēram, Starptautiskās tirdzniecības komiteja, kurā darbojos es, iet roku rokā ar Ārlietu komiteju. Un tā ir lēmējkomiteja, kas pieņem likumus, paraksta līgumus. Pagaidām stipri jūtamas spiegošanas skandāla atskaņas, kas sevišķi spēcīgi uzņemts Vācijā. Tas var padarīt problemātisku Starptautiskā tirdzniecības līguma noslēgšanu starp ES un ASV, kā arī atstāt ļoti negatīvu iespaidu uz politisko un militāro sadarbību. Tādējādi atbalsts Ukrainai var kļūt mazāks.
Vai EP tiek runāts par to, ka starp Krieviju un Ukrainu notiek jēdzienu karš, kas ir par informatīvo karu plašāks un smalkāks agresijas instrumentu kopums?
Pagājušajā nedēļā Briselē piedalījos divās tā saucamajās smadzeņu vētrās, kur bija sanākuši politiķi, analītiķi, militāro industriju pārstāvji, diplomāti. Un skaidrs, ka šis ir ļoti nopietns izaicinājums, uz kuru nav daudz atbilžu.
Kāpēc?
Jo saskaramies ar ļoti daudzām ģeopolitiskām problēmām vienlaikus. Un ES pašreiz nav savā labākajā pozīcijā - tās paplašināšanās ir apturēta, ekonomiskās problēmas joprojām nav pilnībā pārvarētas, mums ir izaicinājumi Irānā, Tuvajos Austrumos, Sīrijā, Afganistānā, un vēl Krievija nāk pa virsu. Tad vēl šie skandāli starp ASV un Eiropu par spiegošanu un pārējām lietām. Arī līderu trūkums, Komisijas maiņa, vēlēšanas citās valstīs - tas viss rada papildu problēmas. No Latvijas interešu viedokļa raugoties - neesam labākajā ģeopolitiskajā laikā.