Ciemos uz Rīgu
Jau pagājušajā gadā, rakstot par Zelta masku, minēju režisoru Konstantīnu Bogomolovu, kurš līdzās vēl vienam spicam inscenētājam Kirilam Serebreņņikovam lielākoties strādā Maskavas Dailes teātrī. Viņa izrādes izceļas ar perfektu aktieru atlasi, nesamocītu spēles veidu un lielisku fantāziju. Divas no viņa izrādēm - A. Vampilova Vecāko dēlu un A. Ostrovska Vilkus un avis - oktobra beigās redzēsim Rīgā, un abas ir izcilas. Vecākais dēls gan šim režisoram neraksturīgi «klasisks» (titullomā - jaunā krievu kinozvaigzne Jurijs Čursins). Toties Vilki un avis runā par totalitāru sabiedrību un tās - vārda tiešā nozīmē - sadomazohistiskajām rotaļām, kurās upuru nav. Totalitārisms ir tēma, kas režisoru nodarbina ne tikai teātra kontekstā - par to varēs lasīt intervijā ar Bogomolovu kādā no nākamajām KD. Vēl uz Rīgu tiks vesta jau pagājušogad aprakstītā izrāde par Viļņas ebreju geto, arī «topa» režisora Mindauga Karbauska Neizšķirts ilgst tikai mirkli un režisora Ļeva Ērenburga Vasa Žeļeznova, kas, lai arī akadēmiskā stilā, taču negaidītā gaismā parāda M. Gorkija lugā visai nesaudzīgi un neglīti atrādītas ģimenes peripetijas.
Tēvi un dēli
Par manu atklājumu šogad kļuva režisora Dmitrija Krimova izrāde Tararabumbija viņa teātrī Dramatiskās mākslas skola. Veidota kā dzimšanas dienas dāvana krievu teātra pīlāram dramaturgam Antonam Čehovam, tā ir žilbinošas fantāzijas un negantas ironijas parāde «uz mēles». Skatītājiem kā modes skatē sēžot abās pusēs, uz garas, šauras, turklāt abos virzienos slīdošas strēles aizzib līdz absurdam izkāpināti Čehova lugu fragmenti - gan elēģiski, gan smieklīgi, gan krievu teātra čehoviskos štampus parodējoši. Te par sava brāļa - milzu lelles - purkšķiem mulst, kā jau pieņemts, gaisīgās un trauslās trīs māsas, stiklotā verandā nošaujas Trepļevs, kamēr blakus vēl lielākā verandā glezniem ziediem līdzīgas sievietes virpuļo Arkadinas loto spēlē. Maršē zaldāti, stiepjot divkaujā nošauto Tuzenbahu, kura kājas izstiepjas arvien garākas un garākas, ieripo austeru vagons, ar kādu mirušo Čehovu no Berlīnes atveda uz Maskavu... Vienlaikus cirks un milzīga smeldze, uztverama tiem, kuri vismaz kaut ko zina par Čehovu. Šo izrādi uztvēru kā Krimova veltījumu ne vien Čehovam, bet arī tēvam Anatolijam Efrosam, kurš iestudējis gan Kaiju, gan Ķiršu dārzu, gan Trīs māsas.
Lielā vilšanās
Eimunts Nekrošus ir ne tikai ļoti iespaidīga figūra pasaules teātra ainavā - viņš ir arī režisors, kurš lielā mērā veidojis manus priekšstatus par labu teātri - juteklisku, dziļu, metaforisku, emocionāli spēcīgi uzrunājošu. Viņa iestudēto A. Kamī Kaligulu ar vienu no Krievijas labākajiem aktieriem četrdesmitgadniekiem - Jevgeņiju Mironovu - titullomā ļoti gaidīju. Izrāde iestudēta Apvienoto Nāciju teātrī, kuru vada pats Mironovs un kurā tapuši arī Alvja Hermaņa iestudētie Šukšina stāsti. Tomēr izrāde, lai arī diezgan tipiska Nekrošum, mulsināja ar... jēdzienisko tukšumu. To šīfera sienu un būdiņu telpā centās piepildīt šineļos tērptie aktieri (scenogrāfa un tērpu mākslinieces lomās - Nekrošus ģimene - dēls Marius un sieva Nadežda Guļtajeva).
Viņi godprātīgi lēca, kūleņoja, mētāja bumbiņas, smēķēja, dedzināja sveces, slēpās aiz šīfera plāksnēm, ziepēja rokas, žilbināja ar spoguļlauskām un runāja nostādītā balsī, un pārmest viņiem var vienīgi to, ka atšķirībā no lietuviešu aktieriem Nekrošus izrādēs krievu kolēģi mēģināja piešķirt katram žestam un fiziskai darbībai kādu «psiholoģiski pamatotu» nozīmi, kas izrādi darīja smagnēju. Marija Mironova Cezonijas lomā cieta jau no pirmās sekundes - un viņas dvesieniem līdzīgā runa, sāpēs nerimstoši sarāvies stāvs līdz pat nāves brīdim īpaši nemainījās. Daudz nemainījās arī Mironova Kaligula (izņemot koši oranža mētelīša uzvilkšanu īpaši imperatorisku jūtu uzplūdos), kura galvenais uzdevums bija visiem dvēseles spēkiem mirdzēt kā svecītei - ar seju pret zāli. Aktiera harisma ir ļoti spēcīga, un publika ikreiz reaģēja ar aplausiem. Pirmajā cēlienā aplausi skanēja kā cirkā - pēc katra fiziska aktieru trika. Otrajā cēlienā vārdu ir vairāk nekā kustību, un skatītāji ņēmās aplaudēt pēc katra «spēcīga» dialoga un monologa. Kad Kaligula beidzot nogalināja Cezoniju (ar pakausi uzguļoties zemē izstiepušās mīļotās kaklam), aplausi šķita jau kuriozi. Nekrošus Kaligula jo īpaši lika nožēlot, ka no Dailes teātra repertuāra ir pazudusi Dž. Dž. Džilindžera iestudētā grandiozā traģēdija. Vienīgā īsteni jēgpilnā loma Maskavas teātrī bija Kaligulam uzticīgais, visuredzīgais Helikons - liels, spēkpilns, izmisis tēvainis ar aizkustinošu micīti galvā. Igors Gordins par šo lomu saņēma Zelta masku kā labākais aktieris.