Mocarta programma Elīnas Šimkus, Rīgas Doma zēnu kora, orķestra Sinfonietta Rīga un diriģenta Mārtiņa Klišāna izpildījumā skanēs Latvijas koncertu rīkotā festivāla Vīnes klasika atklāšanas koncertā 12. februārī plkst. 19 Lielajā ģildē. Vakaru piepildīs Mocarta sakrālās motetes un operu fragmenti, kas valdzina gan ar vienkāršību un melodiskumu, gan ņirbošu virtuozitāti.
Mocarts ir jaunība
«Piekrītu Dmitrijam Šostakovičam, kurš teicis, ka «Mocarts ir mūzikas jaunība, tas ir mūžam jaunais avots, kas veldzē cilvēku izslāpušas dvēseles». Arī man Mocarts ir iemīļots komponists, pateicoties savam dzirkstošajam dzīvespriekam mūzikā un talantam jebkuru vienkāršu gammu vai trijskani pārvērst neaizmirstamā melodijā. Tā ir mūzikas jaunība, gaišums, formas pilnība un melodijas daiļums,» savu izvēli komentē Elīna Šimkus, atzīstot, ka priekšroku dod senajai, baroka un klasicisma mūzikai, jo «tas noteikti ir laikmets, kurā kā dziedātāja jūtos vislabāk». Mocarta daiļrade viņu saistījusi vienmēr, tāpēc, 2009. gadā absolvējot Norvēģijas Mūzikas akadēmiju un izvēloties specializāciju maģistra grādam, viņa ne mirkli nešaubījusies, ka tā būs Mocarta mūzika liriskā soprāna repertuārā. Tagad dziedātāja priecājas, ka pēc vairākiem «klejojumu gadiem» citu laikmetu mūzikā atkal sastapusies ar Mocarta mūziku.
Šis ir Mocarta jubilejas gads, un viņa mūzikas koncertus dziedātāja gaida kā dāvanu sev un klausītājiem. Viņas Mocarta operu varones šajā programmā ir «sievietes plašā emociju amplitūdā - gan attapīgas un dzīvesgudras kalpones, gan valdonīgas un kareivīgas kundzes. Vienaldzīgo nav». Savukārt motete Exultate, jubilate valdzina ar virtuozajām koloratūrām, apgaroto cēlumu un, ļoti iespējams, vienu no pasaules mūzikas vēsturē spožākajām Alleluja daļām. Šo pašu programmu Elīna Šimkus izdziedās arī 20. februārī Liepājas Lielajā dzintarā, bet augustā viņas dzidrais soprāns skanēs Mocarta Rekviēma izpildījumā Igaunijā, slavenajā Leigo ezera festivālā. Mocarta mūzika iekļauta arī daudzās citās viņas koncertu programmās.
No Milānas uz Rīgu
«Šis laiks man saistīts ar pārmaiņām un specializēšanos konkrēta laikmeta mūzikā, tāpēc daudz laika veltu repertuāra apzināšanai un paplašināšanai,» dziedātāja nākamajos divos gados plāno papildināt zināšanas senajā mūzikā pie laikmeta speciālistiem. Ar seno mūziku šogad saistās lielākā daļa viņas koncertu, arī Hendeļa operas Akīds un Galateja viesizrāde Sanktpēterburgā, kurp jādodas aprīlī. Režisores Lauras Grozas-Ķiberes un diriģenta, klavesīnista Māra Kupča iestudētajā izrādē Elīna Šimkus atveido ganu zēna Damona lomu. Pirmizrāde notika 2011. gada jūlijā Krakovas Jaunajā operā un guva lielus panākumus. Savukārt uz Milānu pērnruden viņa tika uzaicināta atveidot galveno sieviešu lomu Mēliju Mocarta pirmajā operā Apolons un Hiacints, ko Milānas Teatro Litta iestudēja baroka operas kompānija Coin du Roi. Latviešu dziedātājas vokālais sniegums un aktierspēle visās trijās šī iestudējuma izrādēs Milānā izpelnījās augstu novērtējumu izdevumos Classicaonline, L'Opera, Revolart, Operaclick un GBOPERA magazine. Turpinot sadarbību, patlaban kopā ar Milānas baroka orķestri Coin du Roi top jauna senās mūzikas soloprogramma šīsvasaras Senās mūzikas festivālam Latvijā, koncertam 8. jūlijā Mazajā ģildē. «Šai programmai esmu izvēlējusies reti atskaņotas un Latvijā mazpazīstamas itāļu ārijas. Ir problēma atrast notis, bet mani itāļu kolēģi dara visu iespējamo.» Sadarbībā ar Coin du Roi Elīna Šimkus piedalījās arī Mondo Classica TV dokumentālajā filmā. «Šīs filmas mērķis ir popularizēt baroka mūziku, piesaistot jaunu auditoriju un cenšoties panākt, lai baroka un agrīnā klasicisma operu izrādes ieņemtu līdzvērtīgu vietu operteātru repertuārā līdztekus klasiskajām. Filmēšana notika Milānā ļoti skaistā un greznā pilī, kur vairākas stundas filmēja manis iedziedātas ārijas kopā ar kolēģiem no Coin du Roi, kā arī sniedzu nelielu interviju par baroka mūzikas lomu manā dzīvē. Es, protams, tajā visā esmu tikai maza daļiņa. Pašlaik norit filmēšanas pēdējais process Venēcijā un Londonā,» stāsta Elīna Šimkus.
Gatavojas operai Iemūrētie
Liepājā Lielajā Piektdienā dziedātāja būs dzirdama Gabriela Forē Rekviēma pārpasaulīgi skaistajā soprāna solo Pie Jesu. Kopā ar arfisti Ievu Šablovsku un flautisti Sondru Lejmalnieci viņa nodibinājusi jaunu kameransambli Trio Angelicus, pirmajai programmai izvēloties akadēmiskās mūzikas skaistākās lappuses no J. S. Baha, A. Vivaldi un V. A. Mocarta līdz E. Grīgam un R. Dubram. Pirmie koncerti - jau martā. Pirms dažām dienām dziedātāja saņēmusi arī notis Bibliotekāres lomai jaunajā Ērika Ešenvalda operā Iemūrētie, kuras pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā gaidāma jau maijā.
Jautāta, kas dominē darba gaitā - cīņa ar lomas grūtumu vai prieks balsij un dvēselei, dziedātāja atbild, ka jebkura mūzika, kuru viņa piekrīt atskaņot, «sagādā prieku dvēselei un balsij, neskatoties uz to, cik vienkārša vai sarežģīta tā ir. Esmu sajūtu cilvēks, kuram svarīga harmonija visās lietās. Lai nekā netrūkst un lai nav par daudz. Šo principu mēģinu ievērot, cenšoties sabalansēt darbu ar atpūtu. Tas gan ne vienmēr izdodas, un arī man ir raksturīga sevis netaupīšana, pārstrādāšanās, bezmiegs un tā sekas. Iedvesmu smeļu mūzikā un izziņas procesā, bet spēku un garīgo enerģiju gūstu mājās - mierā un klusumā. Miegs, ģimene, pastaigas ar suni, dzimtā Nereta, laba literatūra un kino - tā ir mana atpūta un enerģija», dziedātāja atklāj, kāpēc spēj tik daudz un tik iedvesmoti darīt. Bet, ja varētu paceļot laika mašīnā, labprāt paviesotos baroka laikmetā un apmeklētu kādu no slavenā Farinelli izrādēm. Un, gluži kā Vudija Allena filmā Pusnakts Parīzē, «labprāt padzīvotu 20. gadu Parīzē, kad dzīve virmoja ap mākslu un mūziku un Parīzes ieliņās varēja sastapt gan Kolu Porteru, gan Ernestu Hemingveju, gan Pablo Pikaso. Vienmēr arī licies interesanti, kā būtu paviesoties 80. gados Neretā un pavērot sevi maziņu no malas!»