Pašlaik svešvalodas bērni sāk apgūt ļoti atšķirīgā vecumā: daļa - bērnudārzā, daļa - no 1. klases, savukārt citi - tikai no 3. klases. Atsevišķas skolas svešvalodas bērniem no 1. klases piedāvā mācīties tikai par maksu. Āgenskalna sākumskolā vācu valodu ķipari sāk apgūt jau līdz ar skolas gaitu sākumu, gadu ātrāk nekā citās skolās - jau 5. klasē - bērni sāk apgūt krievu valodu un vēl fakultatīvi - arī angļu valodu. «Rezultāts ir redzams,» saka skolas direktore Ināra Kaķīte. Tik ātri vācu valodu bērni sākot mācīties, jo ir zinātniski pierādīts, ka 4-7 gadu vecumā bērnu smadzeņu centri ir visatvērtākie valodu apguvei. Skolā novērots, ka daudzos bērnudārzos bērni jau ir mācījušies angļu valodu. Piemēram, privātajā bērnudārzā Patnis bērniem angļu valodu māca jau no četru gadu vecuma, un «mūsu pieredze rāda - tas ir tā vērts», norāda bērnudārza valdes priekšsēde Zane Ozola. Par to, ka valodas jāmāca pēc iespējas agrāk, liecina arī viņas dēla piemērs - puisis angļu valodu sācis mācīties jau bērnudārzā, un tagad 7. klasē viņš angliski jau varot runāt visai brīvi.
VISC pārstāve Kristīne Ilgaža stāsta, ka pāragri runāt, no kura gada pirmklasnieki sāks apgūt arī svešvalodas, taču tas vēl nenotikšot no nākamā mācību gada. Šāda iecere izkristalizējusies, izstrādājot pārmaiņas sākumskolas klašu saturā, taču vēl gan nav skaidras atbildes, kura svešvaloda tā būtu. Esot divas iespējas - vai nu skolām pašām ļaut izvēlēties, kuru svešvalodu bērniem mācīt, vai arī noteikt visiem vienu, kas tādā gadījumā, visticamāk, būtu angļu valoda. Sabiedriskās politikas centra Providus pētniece Marija Golubeva atbalsta izvēles došanu skolām. Viņa pieļauj, ka lielākā daļa izvēlētos mācīt angļu valodu, taču, ja kāda skola bērniem no 1. klases gribētu mācīt, piemēram, zviedru valodu, to nevajadzētu liegt, sevišķi ņemot vērā, ka darba tirgū ir liels pieprasījums pēc cilvēkiem, kuri prot skandināvu valodas.
Izglītības eksperts Guntars Catlaks stāsta - kopumā Eiropas valstīs valda uzskats, ka svešvalodas jāmācās «vairāk un agrāk». Viņš atbalsta ieceri paātrināt svešvalodu apguvi arī Latvijā, «ja vien tas tiek darīts labi», proti, ja būtu gan piemērota mācību metodika, gan skolotāji, gan mācību materiāli. Z. Ozola norāda, ka mūs no ārzemju pieredzes atšķir svešvalodu mācību programmas - Latvijā bērniem, kam nav talants uz valodu apguvi, ar to sokas grūtāk nekā citās valstīs. Savukārt M. Golubeva uzskata - jāatgriežas pie daudzkārt izteiktās idejas pāriet uz bilingvālu izglītību. Tas nozīmē, ka svešvalodā būtu jāapgūst vēl kāds papildu mācību priekšmets pēc skolas izvēles.