Pāvila Rozīša _Ceplis_ ir juku laiku romāns. Sarakstīts 1928. gadā, attēlojot sava laika finansiālās mahinācijas, tas kā uzliets der ne tikai pirmo neatkarības gadu aprakstam, bet arī 2010. gadam. To, kur šodienas Cepli saskata Dailes teātris, varēsim vērtēt no 5. novembra - veidotāji sola, ka uzvedums būs ciniskāks nekā ierasts, liekot pirms pirmizrādes atskatīties, kā viens no negatīvākajiem latviešu literatūras varoņiem kļuvis par tēlu, kas izsauc smaidu katrā sejā.
Tu nodokļus maksā?
Kad 1929. gadā romāns iznāca, viens no sava laika spilgtākajiem literatūras kritiķiem Jānis Grīns par Cepli rakstīja, ka tā autors, iespējams, neko no laikmetīgās literatūras nav lasījis - tik vecmodīgs formas ziņā ir jaunais darbs. Toties «vielas, materiāla ziņā Rozītis ir laikmetīgākais mūsu rakstnieks»: «Dziļi respektējams darbs, jo ko vispār mūsu rakstniecībai var pārmest, ir mazais sakars ar reālo, apkārt plūstošo dzīvi.» Paradoksālā kārtā J. Grīna konstatētā problēma latviešu mākslā ir aktuāla joprojām - piemēram, teātris vairās runāt par aktuālām sociālām, politiskām problēmām. Vismaz tiešā veidā. «Tas būtu labi - Bulgakova stilā iebakstīt zālē un prasīt: tu nodokļus maksā? Un uzvārds?» smejas režisors Juris Rijnieks, kura Ceplis Liepājā līdzinājās Aināram Šleseram. Kas notiktu, ja tiešām iebakstītu? «Nekas nenotiktu. Mums visiem vajag pārvarēt baiļu slieksni,» viņš saka. Cepļa iestudējumiem gan ir spilgta vēsture, kas savdabīgā veidā krietni mīkstinājusi romāna asredzīgo kritiku. «Ceplis?» jautājat sarunu biedram. Sejā atplaukst smaids. Smaida par to pašu, par ko ikdienā lamājas.
Osis iesāk tradīciju
Pirmo reizi Ceplis tika iestudēts 1953. gadā, kad A. Amtmaņa-Briedīša režisētajā izrādē Drāmas teātrī titullomā iejutās Jānis Osis. Lai atmaskotu Cepļa intrigas, iestudējumā sākotnēji bija radīta vesela sižetiska līnija - proletariāta pārstāvju cīņa ar titulvaroni. J. Oša raksturotāja talants tomēr izrādījās pārāk spilgts, un šķiru cīņu tiešā tvērumā nācās no skatuves novākt. Izskatījās pārāk blāvi un neinteresanti iepretim Cepļa spožumam. Tradīcija iesakņojās. Leģendām apvītajā Rolanda Kalniņa 1972. gadā uzņemtajā filmā sajūsmina Eduards Pāvuls, vienlaikus liekot iemīlēt arī spožās afērista virāžas. Nacionālajā teātrī 90. gados Ceplis atgriezās 20. gadu interjeros un šarmantā Ulda Dumpja formā. Absolūts pozitīvais tēls! Vai par Cepli sajūsminās, kad saskata viņā sevi, bet lamā, ja «cepliski» uzvedas citi? «Skaidrs,» varoni aizstāv J. Rijnieks. «Man pēc izrādes ne viens vien uzņēmējs, berzēdams rokas, teica, ka šodien vajadzētu ko tādu nostrādāt.» - «Jā, interesanti, ka tagad arī pirms vēlēšanām daži teica - lai viņš zog, bet arī citiem iedod. Un nemanot visi cilvēki kļūst līdzdalībnieki,» saka aktrise Helga Dancberga, Berta R. Kalniņa filmā. (Dailes teātrī Bertas lomu spēlēs viņas meita Rēzija Kalniņa.) «Protams, ka būtu jāparāda kaut pirmās demokrātijas pazīmes, jāvērtē, un parasti jau tās notiek teātrī. Baigi svarīgi analizēt, kas notiek apkārt. Bet problēma tāda, ka tie, kas dzīvo teātrī, nereti pat nezina, kas notiek. Un par ko tad mēs runājam?» retoriski jautā J. Rijnieks.
Gribam pārbaudīt
Kāpēc Latvijas teātrī politika un sociālās problēmas tiek skartas samērā reti? «Var jau būt, ka problēmas pieriebušās. Bet man liekas, ka mākslā šobrīd priekšplānā vispār ir nevis sociālas, bet indivīda problēmas,» saka socioloģe Baiba Bela-Krūmiņa. «Māksliniekiem varbūt liekas, ka angažēta māksla uzreiz ir slikta,» piebalso režisore Zane Kreicberga. «Abas puses teātrī šobrīd vairāk gaida estētiskās kategorijas.»
Dailes teātrī Rolanda Atkočūna Ceplis būs Andris Bērziņš. Retro vai moderns? «Tas laiks latviešu mākslā ir ļoti interesants. Ir, ko smelties,» saka iestudējuma scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis. «Latviešu tautas varoņeposs,» iesmejas komponists Jānis Lūsēns. Režisors lietuvietis ļaušot uz pašapmierinātajiem latviešiem paskatīties no malas. Bet dzejnieks Egīls Zirnis vilina: «Romānā un filmā paliek neatbildēti vairāki jautājumi. Viens no tiem - es būšu varens. Gribam pārbaudīt, vai tā tiešām būs.»
Vienīgais!
Ceplis joprojām saista visu paaudžu interesentus. Interneta plašumos iespējams nopirkt referātus: «Aktīvās un mūsdienīgās pozīcijas izteikums P. Rozīša romānā Ceplis», «Sabiedrības morālā degradācija sievietes un vīrieša attiecībās romānā Ceplis», «Ideāli latviešu literatūrā» (!)... Ja ņemsiet arī «Krāsu izjūtu latvju dainās» - atlaide. Par ko stāsta Ceplis šodien? Kā lasāms Lietišķās informācijas dienesta no jauna izdotā romāna priekšvārdā, tā ir uzņēmēja rokasgrāmata. Kā izvēlēties biznesa partnerus. Kā izpeldēt, ja uzņēmums nogrimis. «Uzmanīga un viltīga biznesmeņa atļautie un neatļautie paņēmieni, ar kuriem der iepazīties ikvienam uzņēmējam un ikkatras biznesa jomas speciālistam, īpaši pirms nozīmīgu biznesa darījumu slēgšanas,» vilina apgāds. Profesors Uldis Osis, ekonomikas doktors un Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis: «Ceplis joprojām ir vienīgais latviešu daiļliteratūras darbs, kurā tik plaši aprakstīta uzņēmējdarbība gan no dažādu biznesa darījumu tehniskā viedokļa, gan arī nebeidzamās blēdības un apšaubāmas darījumu shēmas. Tomēr rodas atziņa, ka viss, kas Ceplī attēlots, ir tikai pats sākums.» Jaunās izrādes veidotāji piebalso - tādi bijām. Un būsim.