Varu tās tikai iztēloties, jo viņām nav doti prātā paliekoši vārdi, nav ārējā izskata apraksta, - un tas ir vislabākais, lasot es iedomājos šīs sievietes tādas, kādas draudzenes gribētu pati sev.
Dzejnieces Mairas Asares prozas grāmatas Sieviešu zona lasītājam vēl daudz kas cits jāpiedomā pašam, lasot šo «gandrīz dokumentālo» stāstu. Darbība notiek Iļģuciema cietumā ar konkrētu adresi Tvaikoņu ielā, tātad par vietas un laika vienotību Asares grāmatā nav ko daudz teikt, tā ir drīzāk radusies, nekā radīta. Par darbību sižetiskas attīstības nozīmē šajā grāmatā runāt nevar, te rodas pavisam citas atziņas: «Šeit telpa ir tik necilvēcīgi saspiesta un deformēta, ka viņas faktiski vairs nav, un ir sajūta, ka tamdēļ arī laikam vairs nav nekāda sakara ar mums, tas līdzīgi baisam smagam karuselim griežas pats savā nodabā pa nebeidzamu riņķi.» (122.lpp.) Par spīti tam - valodas raitums rauj lasītāju uz priekšu, neuzkraujot vēl arī viņam tēmas smagumu, mēs varam noskatīties, kā ar to tiek galā grāmatas varones. Savukārt konkrētās fabulas trūkums, lai grāmatu varētu saukt par garstāstu vai romānu, nav šķērslis iespaidam par Sieviešu zonu kā vienotu veselumu ar sākumu un beigām, ko iezīmē ne tikai piespriestā termiņa sākšanās un beigšanās datumi.
Pārsteidzoša ir autores izvēle, par ko runāt un par ko ne, no, protams, diezgan unikālās - tādā nozīmē, ka ne katram pieejamās, - cietuma pieredzes. Asares vēstījums ir apzināti būvēts dialogos un vēstulēs, tālākajās lappusēs pievienojot arī pa kādam garākam un nedaudz vērtējošākam aprakstam par kādu atsevišķu tēmu vai personāžu. Tiešās runas bez piebildēm daudz ko vizuālu un citādi informatīvu atstāj ārpus teksta, visvairāk uzmanības veltījot emocionāliem tuvplāniem. Jā, iespējams, tāds formāts, kad lasītājs tiek iesaistīts attiecībās uz «tu» gan sēžot uz trepēm un pīpējot, gan sastādot pirkumu sarakstu vai kopīgi vingrojot pagalma piesaulītē, ir tuvāk dzejai, taču ne «dzejiskuma» un pat ne tēlainības izmantojuma, bet vienīgi tiešuma un tuvuma nozīmē. Savukārt vēstulēs ir gan ilgākā laikā pārdomāti kopsavilkumi, gan lēnāks domas ritms un atziņas, kas bijušas nepieciešamas pašai cietuma dzīves dzīvotājai: «Cietumam ir tā priekšrocība, ka te nu beidzot var pavisam skaidri un bez ilūzijām apjēgt, ka lejā nu reiz tu esi. Un tad, kad nu tas ir pielecis, - tad ir dota iespēja. Vispirms pamazām un diezgan pasmagi paplašināt telpu iekšpusē - domāšanā, apziņā vai kā nu tur būs pareizi teikts, un tad izmainās arī attiecības ar laiku, un laiks sāk kļūt par kaut ko jēdzīgu un noderīgu.» (123.lpp.)
Tas, kas grāmatā tiek saukts par apziņas telpas paplašināšanu vai par galveno mērķi - noturēties, «lai neaizbrauc jumts», grāmatas varonei nebrīvē izdodas tik labi, ka šī pieredze kļūst vajadzīga arī man kā lasītājai pavisam citādas nebrīvības situācijā. Viņas veselīgā loģika un saprātīgā attieksme pret dzīvi spēj uzmundrināt grūtos laikos.
Tik ļoti tieša, uzsvērta sievišķība, kāda attēlota Sieviešu zonā, mēdz parādīties tikai īpašos dzīves brīžos - nu, jāpadomā, kad vēl? Piemēram, dzemdību namā - no turienes, ja esi grūtniece, arī nevari aizlaisties, pat ja ļoti gribētos kaut kā izbēgt šim savam dzīves posmam. Un arī tur tāpat nav lielas nozīmes tam, kas tu esi ārpusē, jo iekšpusē visām līdzīga problēma, bet tas, kāda katra ir «kā cilvēks», gan skaidri redzams tik ekstremālā sieviešu lietā kā dzemdības. Arī Asares Sieviešu zonā ir krasi apliecināta sieviešu atšķirība no vīriešiem, uzrādīta sieviešu dabiskā vajadzība pēc turēšanās pa pāriem, pēc kopīgas saimniecības, pēc mājīgām ēdienreizēm un sarunām, un, pat ja kāda no viņām nav heteroseksuāla, kā, piemēram, Timoša, tad tomēr tas nav vīrietis ar sievietes ķermeni, bet drīzāk sievietes priekšstats par ideālo vīrieti: «Reizēm ir pat aizraujoši vērot, kā Timoša noskata nākamo dejas partneri, kā tuvojas pirmajam valsim un kā pēc īsa brīža jau atklāti griež iesākumā apjukušo un sasārtušo sirdsdāmu plašos un nopietnos apļos, kuru trajektoriju un soļu ritmu acīm redzami iezīmē un nosaka Timoša un tikai viņa.» (104.lpp.)
Attieksmē pret dzimumu līdztiesību ļoti politnekorekta grāmata, drīzāk tradicionāli patriarhāla; epizodi, kur vecāka sieva jaunu ieslodzīto no sirds pamāca: «Būtu normāls vecis bijis, zinātu, kā tevi atmāzēt, zoss tu tāda, vai vispār neļautu nekādās sūdainās štellēs līdzi iet. Ja tev ir sakarīgs vecis, tu mierīgi sēdi mājās un ar siltām vakariņām gaidi savējo, un neko par viņa štellēm nezini» (13.lpp.), paļāvīgi līdzsvaro ar atsauci uz Bībeles doto «skaidro, vienkāršo un nevainojamo modeli, kurš ir izkropļots visneiedomājamākos veidos un Dieva radītais veselums ir sarauts baismīgi kroplīgos gabalos.» (122.lpp.)
Cietuma valoda, pareizāk sakot - valodu hibrīds, dialogos atveidota precīzi un tieši, daudzos krievu valodas vārdus, cietuma slengu un kriminālās pasaules jēdzienus neatšķaidot ne ar tulkošanu, ne skaidrošanu. Krievu valodu nezinošiem lasītājiem dažas frāzes varētu sagādāt problēmas, bet eksistenciāli skarbajā stāstā tādiem niekiem nav pievērsta uzmanība.
Pienāk trešdiena, 2007.gada 17.janvāris, grāmatas varone saliek somā sašķirotās lietas un iznes savu izciesto un iegūto iekšējo brīvību pa absurdās cietuma nebrīves vārtiem pasaulē, kurā brīvi staigā tik daudz ieslodzīto un nebrīvo.