Tur es pilnīgi varu piekrist, bet tāda nu tā vēsture ir. Mums savulaik bija Latvijas ceļa vadīta valdība, kurā bija premjers un, šķiet, trīs vicepremjeri, bija ekonomiskais bloks, tieslietu bloks un valsts reformu bloks. To skaitā reģionālā reforma. Un kādu brīdi process notika. Tikai... ja mēs paskatāmies uz kaimiņiem - igauņi, lietuvieši veica īpašumu reformu, likumdošanas reformu un arī reģionālo. Savukārt Latvijā administratīvā reforma, tai izvirzītie uzdevumi deviņdesmito gadu vidū netika izpildīti, jo bija bieža valdību maiņa, jauni ministri utt.
Mēģināšu jautājumu pārformulēt. Ir viedoklis, ka pašvaldību un vides intereses, kas ir zem viena «jumta», VARAM, nereti ir atšķirīgas...
Jā, bet Latvijā vienmēr bijis arī ļoti spēcīgs viedoklis par vides nozīmīgumu. Vienalga, vai runājam par veselīgu pārtiku vai tīru gaisu - šīs tēmas Latvijas sabiedrībai vienmēr ir bijušas svarīgas. Jā, laiku pa laikam parādās arī viedoklis, ka mēs varētu pievērst lielāku uzmanību ekonomiskās attīstības aspektiem. Un man personīgi pašreizējais amats ir gan izaicinājums, gan ļoti interesants posms - mana līdzšinējā pieredze Ekonomikas un Satiksmes ministrijā novietoja mani starp tiem, kuri ar visnotaļ saprotamiem mērķiem (ekonomika) aicināja vides jautājumos meklēt kādus kompromisus, savukārt tagad es esmu, tēlaini izsakoties, galda otrā pusē.
Mēģināšu vēlreiz. Ja ir tik daudz atbildības sfēru, tad jautājums ir par prioritātēm. Un, ja arbūzu ir tik daudz, ir jārēķinās, ka kāds vienmēr prasīs - kāpēc prioritāte ir šis, nevis kas cits?
Es saprotu jautājumu - tik traki nav. Es tikai mēģinu iezīmēt to vēsturisko fonu. Atcerieties, Repšes laikā vispār sadalīja trīs vai pat četrās daļās... Palika «tīra» Vides ministrija, kurai paņēma nost būvniecības jautājumus, tad bija nodalītas IT lietas...
Mēs tiksim līdz atbildei?
... un zināmas pretrunas, protams, ir. Piemēram, Nacionālo attīstības plānu rakstīja šī ministrija, nevis Ekonomikas. Vai Finanšu. Tātad krīzes gados notika resursu konsolidācija un zināma atgriešanās pie modeļa, kad vide un reģionālā attīstība ir zem viena jumta. Tā nu tas ir - trīs visnotaļ atšķirīgi bloki. Vide, kurā iekļaujas arī klimata pārmaiņas, attiecīgi arī enerģētikas jautājumi. Reģionālā attīstība, kas nozīmē administratīvi teritoriālās reformas izvērtēšanu, domāšanu par reģionālās attīstības mehānismiem. Un tad ir informāciju un komunikāciju tehnoloģijas (IKT). Un mūsu kā ministrijas sūtība ir strādāt ar visiem šiem jautājumiem.
Un to nav par daudz?
Nu, bet starp tiem ir saistība. Mēs, piemēram, nevaram attīstīt IKT, lai tās vienkārši attīstītu, - jautājums ir, ar kādu mērķi tas notiek. Viens no mērķiem ir veidot valsts un pašvaldību iestāžu ērtākas, loģiskākas saziņas platformas. Tas jebkurā gadījumā ir starpresoru jautājums.
Labi, ķersimies pie segmentiem. Pašvaldības. Cilvēkam, kas seko presei, var rasties iespaids, ka ar pašvaldību uzraudzību šajā valstī nodarbojas nevis VARAM, bet Valsts kontrole (VK), kas visnotaļ regulāri atklāj kaut kādas nebūšanas pašvaldību darbā, liek tās novērst utt.
Sāksim ar to, ka VK šādas iespējas parādījās samērā nesen. Ja VK to visu būtu darījusi jau, kā saka, pagājušajā gadu tūkstotī, pieļauju, dažādu nebūšanu, par kurām mēs runājam šodien, būtu mazāk. Ir jāsaprot, ka VARAM jau neveic revīzijas - pašvaldību gadījumā to dara zvērināti revidenti, un tad nereti skrupulozi ķeras klāt VK. VARAM loma parādās, ja ir, piemēram, līdzekļu nepietiekamība vai citas nelikumības. Atcerēsimies Ķekavas vai Ādažu pašvaldības gadījumus. Bet, es atkārtošu, VARAM primāri strādā ar to informāciju, kas tai ir, - ir pašvaldības gada pārskats, ir revidenta atzinums. Cita lieta, ka būtu vispār jādomā - par to runāsim arī ar VK -, lai pašvaldības strādā pēc kaut kādām kopējām vadlīnijām. Ņemot vērā, cik pašvaldības ir atšķirīgas - salīdzināsim kaut Rīgu un kādu nelielo novadu -, vadlīniju trūkums arī veicina atšķirīgu rīcību un dažkārt - kļūdas.
Bet vai VARAM pietiek pilnvaru, lai reāli iejauktos kādas pašvaldības darbā? Ir bijušas situācijas, kad liekas - pašvaldībā X amatpersonām ir neslēpti jāzog, lai valsts iejauktos.
Ir jābūt ļoti nopietniem pārkāpumiem.
Ja runājam par sadarbību starp institūcijām, nonākam pie pašvaldību finanšu izlīdzināšanas mehānisma. VARAM mocījās, mocījās ar jauna modeļa izstrādi, beigās atdeva Finanšu ministrijai (FM).
Sāksim ar to, ka pagājušajā gadu tūkstotī Finanšu ministrija jau ar to nodarbojās. Pats savulaik biju Valsts prezidenta padomnieks tautsaimniecības jautājumos, arī pašvaldību aspektā, un redzēju, ka FM ar to nodarbojās pietiekami profesionāli. Vai ar finansēm būtu jānodarbojas mums? Neesmu pārliecināts.
Nebaidāties, ka FM atbilstoši savam stilam līdz jūnijam sarēķinās «ciparus», savukārt pašvaldības nikni prasīs VARAM, kā tas atbilst reģionālās attīstības vajadzībām?
Bet mēs jau piedāvāsim savus variantus. Mēs piedalāmies, esam un būsim klāt. Un te, starp citu, problēma ir tā, ka VARAM pietrūkst viena sarunu partnera pašvaldību pusē. Mums ir viena dižpilsēta, otra dižpilsēta, tad ir Lielo pilsētu asociācija, Latvijas Pašvaldību savienība, parādās jauns spēlētājs - lielie novadi...
Tieši tā. Un tad ir jautājums: lielajām pilsētām, pat starp novadiem intereses ir atšķirīgas, bet kurā brīdī šis atšķirīgums ir tāds, ka visi nāk uz VARAM un saka - mēs nevaram vienoties, jūs esat politiski atbildīgi, atrisiniet!
VARAM ir veikusi nozīmīgu izvērtēšanas darbu - sākot ar demogrāfiskajām prognozēm, ceļu tīklu, kāds ir optimālais finansējums vienai pašvaldībai, lai tā var piedalīties Eiropas struktūrfondu apguvē, utt. Mums tagad, pamatojoties uz šo izvērtējumu, ir jārunā ar visām pašvaldībām visos līmeņos. Šī gada ietvaros. Ir konceptuāli sazīmētas idejas par deviņiem reģioniem - nevis pieciem. Gribētu uzsvērt, ka šīs idejas negribētu nevienam uzspiest, bet varbūt tas var būt kompromisa variants. Jo mēs jau redzam, ka, piemēram, Jelgava un Jēkabpils, lai gan abas iekļaujas Zemgales plānošanas reģionā, savstarpēji sadarbojas «caur» Rīgu, nevis «pa taisno». Mēs redzam, ka Salacgrīva nebūt neraujas būt Pierīgas reģiona sastāvdaļa, jo redz sevi vairāk sadarbībā ar Vidzemi. Nu, par visiem šiem jautājumiem iesim un diskutēsim - man personīgi liekas, ka te vairāk būtu lietojams burkāns, nevis pātaga. Un ir, atkārtošos, jārunā, jo, pirms ko dara, ir jāsaprot, no kā gatavi atteikties vietējie iedzīvotāji. Es, piemēram, varu iedomāties, ka Carnikavas iedzīvotāji vēsturiski ir pieraduši, ka redz pašvaldības darbu sev, tā teikt, blakus, un nav gatavi to deleģēt Pierīgas reģionam.
Pag, bet kur tas burkāns - ja neskaita aprunāšanos?
Viens veids ir valsts finansiāls atbalsts - tam ir finansējums trim gadu budžetiem - t. s. vienas pieturas aģentūras izveidei. Respektīvi, «burkāns» tādā nozīmē, ka, no vienas puses, šāda aģentūra var būt izdevīga iedzīvotājiem - jo pakalpojumi vienuviet -, un, no otras puses, valsts finansiāli atbalsta tādas izveidi.
Labi, to valsts var ietekmēt, bet ko darīt situācijās, kad tas ir privātā biznesa lēmums? Piemēram, banka demontē bankomātu apdzīvotajā vietā X...
Bet priekš kam jums, cienītais, bankomāts? Varbūt pietiks ar internetu, lai veiktu nepieciešamos pārskaitījumus? Jāatzīstas, ka es pats neesmu veikls moderno tehnoloģiju lietotājs, man savulaik bija vajadzīgi vairāki gadi, lai aprastu ar mobilo telefonu (smejas), tomēr, nu, ir jāmaina paradumi!
Ir politiskais uzstādījums izlīdzināt attīstības līmeņus starp Latvijas reģioniem. Tas ir saprotami un pareizi, bet vai mēs sevi nemānām? Paskatieties uz Vāciju - bijušo Austrumvāciju, par spīti milzu ieguldījumiem, joprojām nav izdevies «pievilkt» Rietumvācijas līmenim. Joprojām ir lielas atšķirības starp Itālijas ziemeļu un dienvidu reģioniem. Varbūt ir jāpieņem doma, ka vienmēr būs depresīvi, dotējami reģioni?
Protams, ir objektīvi apstākļi... Zandera kungs, vai esat lasījis Ļevu Gumiļovu? Viņa tēzi par kristietības izplatības atkarību no gaisa temperatūras janvārī? Labi, šo nerakstiet (smejas). Ja nopietni, tad - man radinieki dzīvo bijušajā Austrumvācijā, un, kad tur aizbrauc, jāsecina, ka... šī izlīdzināšana nav dažu gadu jautājums, tas ir paaudzes, varbūt vairāku, jautājums. Tomēr tas nenozīmē, ka uz šo mērķi nav jātiecas. Ir pacietīgi jāveido vide, turklāt arī aspektos, kuri varbūt nav tie pirmie, kas ienāk prātā. Piemēram, drošība šajā vietā. Tiesiskums - lai nav tā, ka pašvaldība kaut kā pamanās ar pirmpirkuma tiesībām paņemt tev nepieciešamu īpašumu. Un tā tālāk.
Par vidi. Labākajās mediju tradīcijās bija periods, kad par t. s. Inčukalna gudrona dīķiem ziņoja vai ik vakaru. Piesārņojums drīz sasniegs Gauju, attīrīšanas darbi apstājušies, iesaistītas milzīgas summas utt. Sen nekas nav dzirdēts.
Ir pastāvīga, stingra uzraudzība, man par situāciju ziņo gandrīz katru dienu. Būtu pāragri izklāstīt detaļas, tomēr, šķiet, esam atraduši risinājumu, kas apmierinātu iesaistītās puses un nebūtu arī nepamatoti dārgs.
Pērnā gada rudenī Lembergs vairākkārt publiski izteicās, ka Latvija ir piekritusi tādiem izmešu samazināšanas apmēriem, ka apdraudēta ir mūsu rūpniecības attīstība.
Tikpat labi var teikt, ka būtiskākais pieaugums Eiropā krīzes gados starp dažādām rūpniecības nozarēm ir bijis tām, kas tieši saistītas ar vides jautājumiem. Ekonomika mainās! Vienkārši vajag skatīties uz tādu rūpniecību, kas ir videi draudzīga. Un nav arī tā, ka Latvija šajā ziņā kaut kā skrietu pa priekšu vilcienam. Tā ir Eiropas politika, un - ja šīm nostādnēm piekritīs arī citi pasaules reģioni - tad Eiropa, tātad arī mēs, ar tās iestrādēm būs ļoti izdevīgā pozīcijā.
Vai tomēr nav arī tādas kā modes lietas? Tā pati valsts programma elektromobiļu attīstībai? 209 braucamie, 47 publiskas uzlādes stacijas, tie ir miljoni. Tiešām tik ļoti vajadzīgi?
Paskatīsimies no citas puses. Kāda ir auto braucienu specifika Latvijā? Maz ir tādu, kas šķērsotu visu valsti, respektīvi, tie attālumi ir samērā nelieli. Līdz ar to loģika elektromobilitātes attīstībā ir, cits jautājums, cik lielai vajadzētu būt valsts finansiālai līdzdalībai.
Jaunajā plānošanas periodā VARAM kontrolēs ļoti lielas Eiropas naudas plūsmas...
Ūja, kur nu lielas?! Iepriekšējā plānošanas periodā bija lielākas. Ekonomikas ministrijai ir lielākas... Līdz ar to tās baumas, ka uz VARAM tāpēc bija baigā laušanās... ir baumas.
Lai kā arī būtu, cik noprotams, šo naudu iekšpagalmu labiekārtošanai un pagastmāju remontam vairs izmantot nevarēs...
Jā.
Tātad apmēram 236 miljoni eiro teritoriju revitalizācijai. Vai nav risks, ka pašvaldības - pat labu gribot - mēģinās pabāzt zem šīs programmas citus projektus, kas savukārt var vēlāk draudēt ar nepatikšanām?
Notiek pastāvīga diskusija, rūpīgi ejam cauri. Un, atklāti sakot, šādu teritoriju Latvijā ir tik daudz, ka, dievs dod, lai ar šiem 230 miljoniem pietiktu.
VARAM kompetencē ir arī vienota valsts pārvaldes politika IT jautājumos. Sprūdžs, pats nākdams no IT aprindām, ar lielu sparu it kā metās šajā jomā, bet - gadi paiet un izrādās, ka pat datu bāzu savietojamības problēma nav atrisināta.
Tas gan nav īsti attaisnojums, tomēr jāsaka, ka ar digitalizāciju grūti iet ne tikai Latvijai. Jo īpaši, ja runā par sadarbību, savietojamību starp dalībvalstīm. Ja runājam par pašu mājām, attiecīgā koncepcija ir piedāvāta, kritika uzklausīta pārpārēm, šogad virzīsimies uz priekšu. Arī tāpēc, ka šie jautājumi ir starp Latvijas prezidentūras prioritātēm.