Pētījumā atklājies, ka domstarpības par nepieciešamajām prasmēm vērojamas ne tikai sākumskolas un pirmsskolas, bet arī vienā mācību iestādē strādājošu pedagogu starpā. Izglītības eksperte Zane Oliņa norāda, ka tas var radīt «labvēlīgu» augsni bērnu izkrišanai no izglītības sistēmas, jo neatbilstoša sagatavotība vairo iespēju palikt uz otru gadu.
Vajag izmantot programmu
«Katram skolotājam ir atšķirīga kompetence, atšķirīga izglītība un pieredze,» Dienas konstatētās atšķirības komentē VISC pirmsskolas un sākumskolas vecākā referente A. Miesniece. Viņa uzskata, VISC pedagogiem jau ir devuši nepieciešamos instrumentus, ar kuru palīdzību izlīdzināt atšķirīgos uzskatus par prasmēm, kurām jāpiemīt, beidzot pirmsskolu, tomēr pedagogi tās izmantojot nelabprāt. Profesionālam pedagogam pirmklasniekam nepieciešamās prasības un gaidāmie rezultāti būšot skaidri arī pēc ielūkošanās pirmsskolas izglītības vadlīnijās. Savukārt līdz smalkākām detaļām izstrādāta ir sešgadnieku integrētā mācību programma, kuru šobrīd uz brīvprātības principa var izmanot visās pirmsskolas iestādēs sešus gadus vecu bērnu izglītošanai. Tajā pedagogiem tiek piedāvāti «ļoti smalki aprakstīti» nodarbību saraksti. Tāpat programmā ir konkrēta atbilde uz pedagogu dažādi interpretēto jautājumu, vai sešgadniekam ir jāmāk rakstītie burti. «Eksperti ir pārliecināti, ka pirmsskolā ir jāmācās rakstīt ar rakstītajiem burtiem,» saka A. Miesniece, savu izteikumu pamatodama ar to, ka ir bezjēdzīgi 1. klasē «pārmācīt» pirmsskolā apgūtos iespiestos drukātos burtus par rakstītajiem.
«Man ir diezgan daudz sanācis braukāt pa Latviju un tikties ar pedagogiem, un varu teikt, ka pagaidām viņi vēl negrib izmantot sešgadnieku integrēto programmu. Viņi mums saka - tā ir jūsu programma, nevis mūsu,» par aizspriedumiem saka VISC pārstāve. Ja pedagogs uzskata, ka pirmsskolā nav jāmācās rakstītie burti, tas liecina, ka viņš nav ielūkojies integrētajā pirmsskolas programmā sešgadniekiem. Viņasprāt, tos radot atsevišķu skolotāju vēlme neiet līdzi laikam.
Bērns nav skrūvīte
Iespējamās misijas programmas attīstības direktore Zane Oliņa, komentējot Dienas aptauju, norāda, ka skolotājiem klasē vienmēr būs jāsaskaras ar dažādu sagatavotības līmeni, tomēr sešgadniekam nepieciešamo prasību definēšana, savstarpēji sadarbojoties pirmsskolām un sākumskolām, viņu darbu varot atvieglot. Pretējā gadījumā, ja skolotājs, neskatoties uz bērnu sagatavotības līmeni, centīsies mācīt to, kas, viņuprāt, ir vecumam atbilstoši, palielinās iespēja izkrist no izglītības sistēmas vispār. «Skolotājiem vienreiz ir jābeidz teikt - slikti sagatavots skolai vai nav sagatavots mācībām pirmajā klasē. Tāpēc viņš iet skolā pirmo reizi. Bērni vienmēr būs atšķirīgi sagatavoti. Viņš ir bērns, viņš nav skrūvīte,» viņa saka, uzsvērdama, ka diskusijai ir jābūt plašākai. «Ir jārunā, piemēram, par to, kā bērniem strādāt grupā, nevis - es likšu vilkt tādu vai tādu ķeburu,» viņa norāda.
Ģimenes psihoterapeits Sandis Dūšelis norāda, ka sākumskolas un pirmsskolas pedagogi savu darbu un skolēnu izglītošanās procesu var atvieglot, piemēram, vienas pašvaldības ietvaros, definējot nepieciešamās prasības. «Bet, tā kā ne vienmēr tas notiek, tad atbildīgs ir arī vecāks, kuram pašam ir jāiesaistās un jāseko līdzi, ko bērns ir iepriekš apguvis. Vecākiem ir jāattīsta šī iesaistīšanās un līdzdalība,» stāsta psihoterapeits.
Spilgtu rezultātu neatbilstoši sagatavotu bērnu nonākšanai skolas solā, ko var veicināt atšķirīgi pedagogu uzskati par pirmsskolā vajadzīgajām prasmēm, varēja vērot pērn, kad Latvijā uz otru gadu 1. klasē palika par aptuveni 200 skolēniem vairāk nekā citus gadus. «Runa bija par 882 pirmklasniekiem [kas 1. klasē mācās atkārtoti] 2010./2011. mācību gada sākumā. Tā labi četrus gadus skaits samazinājās, bet atkal uzlēca augšā,» stāsta Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvis Edgars Grīnis. Iepriekšējā mācību gadā pirmajā klasē uz otru gadu palika par 259 bērniem mazāk. Iemesls minētajam otrgadnieku skaita pieaugumam bija 2009. gadā izskanējusī informācija, ka skolas gaitas, iespējams, būs jāsāk no sešu gadu vecuma, kā rezultātā rudenī vecāki savas atvases sūtīja skolā pat no piecu gadu vecuma. Tāpat otrgadnieku skaitu vairojusi tolaik krīzes dēļ atceltā piecgadnieku un sešgadnieku obligātā sagatavošana.
Ministrijas aptaujātie skolotāji tolaik pie iemesliem atstāšanai uz otru gadu galvenokārt minējuši nespēju apgūt vajadzīgo mācību vielu. «Sakarā ar 5, 6-gadīgo obligātās apmācības programmas likvidēšanu pēc vecāku iesnieguma, pamatojoties uz ārsta slēdzienu, tika uzņemta 1. klasē. Uz otru gadu palika mācību vielas atkārtošanai,» E. Grīnis citē piemēru no Ciblas novada. Vai, piemēram, Viļakā «skolēns nespēja apgūt mācību vielu. Vāja sagatavošanās skolas gaitām, nepabeigta pirmsskolas izglītības programmas apgūšana. Vecāku strikta vēlme uzsākt bērna izglītošanu sešos gados».