Cilšu kari degradē Latvijas politiku. Lai nepieļautu «graujošu» Saskaņas centra uzvaru Rīgā, notiek konsultācijas par kopīga «latviešu» saraksta izveidošanu. Par kvalitatīvu diskusiju varam nesapņot - šāds dalījums noārdīs jebkādas demokrātiskās diskusijas druskas, kas priekšvēlēšanu cīņā vēl bija saglabājušās formas pēc.
Priekšvēlēšanu programmas Rīgas vēlēšanās politiķi var nerakstīt, tās neviens nelasīs. Tām nebūs jau vairs absolūti nekādas nozīmes. Nekāda sabiedrības diskusija par tām nenotiks. Runāt par to, ka rīdzinieki būs izvēlējušies vienu vai otru galvaspilsētas attīstības modeli, savu pilsētpolitiku, būs lieki.
Tad Rīgas pašvaldību vēlēšanās būs tika divas īsās programmas, uzrakstāmas vienā vārdā: 1) latvieši, 2) krievi. Pasākuma aprēķins ir līdz cinismam vienkāršs - latviešu pilsoņu kopskaitā Rīgā ir vairāk, tāpēc latviešu sarakstam būtu jāaiziet kā pa sviestu. Īpaši referenduma iespaidā, kas emocionāli atkal restartējis stingrās robežas barbariskajā Latvijas pilsoņu dalījumā latviešos un krievos, padarot Latvijas politiku vienkāršu kā divreiz divi.
Nav jau tā, ka arī iepriekš pilsoņu balsojums vēlēšanās būtu balstījies racionālā partiju piedāvājuma analīzē. Nav tā, ka arī iepriekš etniskais balsojums būtu bijis bez nozīmes. Arī politiskā diskusija vienmēr ir notikusi paralēlajā realitātē, kuras saikne ar politiķu darbiem, tiekot pie varas, ir bijusi nosacīta. Ja labi gribam, varam to piefantazēt, kā tika pasludināts, ka balsojums griezumā «Dombrovskis pret Urbanoviču» esot bijis tautas atbalsts konsolidācijas politikai. Gandrīz vai - grieziet, mēs gribam.
«Latviešu partijas» izredzes cilšu karā Rīgā, ja izdodas tādu sarakstu izveidot, tiešām ir matemātiski labas. Ja vien labējie neapmāna sevi paši un savus solījumus nepārsāla ar dogmās bāzētiem piedāvājumiem. Teiksim, atņemt braukšanu par brīvu sabiedriskajā transportā pensionāriem tikai tāpēc, ka tas ir «kreisums», ko ieviesis Saskaņas centrs. Vai skolēniem, kas tiks ieviests, protams, pirms vēlēšanām. Tomēr, iespējams, latviešu tauta nav tik mazohistiska, kā iedomājas viens otrs vienkāršās politikas shēmotājs. Arī konsolidāciju Rīgas budžetā piedāvāt nevajadzētu. Nevajag pārbaudīt, vai tauta tiešām par to ir balsojusi.
Vai iespējams izbēgt no destruktīva etniska pretnostatījuma Rīgas pašvaldības vēlēšanās? Laikā, kad kārdinājums izmantot emocijas, kuru apjomu vēlreiz apliecināja nesenais referendums, ir pārāk liels. Baidos, ka tas nav iespējams. Var dažādi vērtēt Ušakovu, salīdzināt ar Ārmitstedu, Rubiku vai Ārgali. Bet pašlaik labējā flangā ne tuvu nav redzams Rīgas politiķis, kurš bez etniskas demagoģijas varētu stāties pretī Nilam Ušakovam.