Kundzei gados, kas to deklamēja, tas bija tik tuvs, ka brīžiem šķita: citāts beidzies, tagad viņa jau saka savu uzrunu sanākušajiem, un tikai pēc brīža kāda nodevīga atskaņa vai ritms liecināja, ka dzejolis turpinās. Dzejoļa liriskais tēls sevi nesauc vārdā, jo tam Sibīrijas nāvējošajā katorgā nav nozīmes. Viņam ir ieslodzītā kārtas numurs, ar kuru viņš arī parakstās. Lēni plūstošajam dzejolim izskanot, kundze no sevis piemetina tikai vienu teikumu: «Mana tēva numurs bija 169.» Kamols tobrīd kaklā bija personiskāks par šo ciparu. Vai nebūtu tikai cilvēciski, tur stāvot, nosaukt viņu vārdā? Kā apliecinājumu, ka neviens nav aizmirsts, ka vēsturiskais taisnīgums piepildījies, lietas tiek sauktas savos vārdos, un arī netaisni pazemotie tiek saukti savos goda vārdos.
Tomēr tai labprātīgajā, jā, pat izvēlētajā anonimitātē bija kas vairāk. Simboliski, ka līdz ar izstādes atklāšanu tika pieteikta šo tāšu vēstuļu iekļaušana UNESCO programmā Pasaules atmiņa. Tā vairs nav tikai personiskā sāpe un pierādāmā taisnība. Pareizāk sakot, nekas vairs nav jāpierāda, pietiek ar pieminēšanu. Un tas nudien ir cilvēciski, ka sāpes nav jāpierāda. Tu saki, ka tev sāp? Es to neapšaubu. Mēs to ņemam vērā un pieminam. Tas ir nākamais speramais solis, lai mēs savu cilvēcību vispār varētu saglabāt. Šai tehnoloģiju laikmetā varētu teikt, ka tā ir cilvēcība.2 iepretī novecojušajam modelim, kur aizgūtnēm un neprātīgi tika mēģināts vienam otru pārkliegt ar savu sāpi un taisnīgumu par to, kuram upuru miljonu vairāk, kuram genocīds, bet kuram - «tikai» masu slepkavības, un kuram lielākas līdzjūtības kvotas pienākas. Nosvērti vārdi nav tikai vārdi, kas izskan un izplēn. Pat ja tie ir tikai kārtas numuri.