«Ļausim vaļu iztēlei un padomāsim par kustību citu pasauļu virzienā. Izmantosim to, lai pārlidotu robežām, teritoriālismam, mobilitātei…» izstādes kataloga ievadā paskaidro kuratore Marita Mukonena. «Nedz mobilitāte, nedz piesaiste noteiktai vietai automātiski nenoved pie brīvības, alternatīvām estētikas vai politikas formām. Šodien ir skaidrs, ka mākslā, tāpat kā sabiedrībā un politikā, mums jāvirzās prom no nostalģiska teritoriālisma, sava veida unikalitātes un kopienas pirmsākumu meklējumiem. Līdz šim tie ir noveduši tikai pie katastrofālām sekām. [..] Mūsu spējas sapņot un jutekliski tvert estētisko var ļaut mums redzēt, dzirdēt, smaržot, garšot, taustīt, domāt, gribēt, darboties un mīlēt, radot citas pasaules. «Tikai iztēle var mums parādīt, kam būt,» teicis dzejnieks Andrē Bretons.»
Somu laikmetīgās mākslas izstāde, kas apskatāma Rīgas mākslas telpā no 11.jūlija līdz 23.augustam, atspoguļo tik plašu somu mūsdienu mākslas ainu, kāda Latvijā vēl nav redzēta, - instalācijas, videomākslas darbi, fotogrāfijas.
Taču M.Mukonena uzsver: «Šī izstāde nereprezentē somu laikmetīgo mākslu kopumā. Ir dažādi virzieni. Šis ir tikai viens piegājiens.»
Sociālais piegājiens
Izstādē ir akcentēts sociālais piegājiens mākslā. Piemēram, Joahims Eskildsens kopā ar rakstnieci Ciu Rinni apceļoja septiņas valstis, mēģinot gūt ieskatu Eiropas čigānu dzīvē. Kā labi zinām, pat tās neapceļojuši, čigānu situācija kļuvusi neciešama daudzviet - Ungārijā, Serbijā, Čehijā, Rumānijā, Itālijā. Čigānus vajā un sit, viņus piespiež pārvietoties. Fotogrāfijas ataino tik pazemojošus apstākļus, kādus mūsdienās var redzēt tikai palestīniešu bēgļu nometnēs. Turpretim Somijā uzņemtajos attēlos no čigānu tradicionālā, koptā apģērba nolasāms, ka šajā ziemeļu zemē viņi ir tradicionāla kopiena, kas varējusi uzturēt savas tradīcijas. Darbu aprakstā minēts - ar čigāniem notiekošais ir brīdinājums kontinentam, kura neprāts XX gadsimtā radīja fašismu. Lai kāda būtu attēlos redzamā vide, visi attēli ir skaisti, ar burvīgām gaismām.
«Čigānu situācija kļūst nežēlīgāka daudzviet Eiropā. Taču šīs fotogrāfijas ir poētiskas. Tās iedarbojas ar savu skaistumu,» stāsta kuratore. «Mākslas fotogrāfijā sajūtas var pasniegt citādi nekā preses fotogrāfijā. Nav jārāda neglītā, biedējošā dimensija. Šīs bildes ataino čigānus ļoti estētiski, kaut arī, piemēram, Itālijā pret viņiem ir vērsts teju genocīds.»
Savukārt Neizstāstītie likteņi ir Jāko Heikiles digitālo fotogrāfiju sērija par armēņiem - tautu, kura cietusi no genocīda Pirmā pasaules kara laikā. Gan uzkrītoši, ka fotogrāfijās nav palestīniešu, čečenu vai citu pašlaik kara zonās apspiesto; varētu secināt, ka māksliniekiem sava drošība ir svarīgāka par vēlmi bez kompromisiem atainot XXI gadsimta neģēlības. «Izstāde ir jāuztver tikai metaforas līmenī - par cilvēku kopienām, kas ir apspiestā stāvoklī,» saka M.Mukonena.
Rīgā apskatāmā izstāde mazākā apjomā pērn tika rādīta Belgradas Mākslas centrā. «Tieši Belgradā sāku domāt par teritorijām un nacionālismu, jo Serbijā tas ir sāpīgs jautājums. Taču pieaugošais nacionālisms ir aktuāls visur,» stāsta kuratore.
Redzot izstādes devīzi - lūkoties uz cilvēku kā ar vietu nesaistītu būtni -, grūti nedomāt, ka arī somiem viņu teritorija allaž bijusi ārkārtīgi svarīgs kopsaucējs - viņi par to pagājušajā gadsimtā nikni cīnījušies. «Somiem teritorija bijusi gan labs, gan slikts kopsaucējs - kā daudzās valstīs. Arī ar teritoriju saistītie procesi var attīstīties dažādos virzienos,» spriež M.Mukonena. «Somija pēdējos divdesmit gados gājusi cauri daudzām pārmaiņām - PSRS sabrukums, dalība Eiropas Savienībā. Pārmaiņas ir globālas, mums ir jārod globāli risinājumi. Piemēram, Itālija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, un, ja mēs nespējam paust noraidījumu pret itāļu izrīkošanos ar čigāniem, mums nav tiesību moralizēt par citviet notiekošo netaisnību.»
Ļaunais un skaistais
Truli mirgojošas neona gaismas piesaista uzmanību Tomasa Laitinena darbā Volstrīta. Šī interaktīvā instalācija bāzēta uz spēļu automāta principa.
«Tā ir nejaušības spēle. Simboliska metafora plīsušajam ekonomiskajam burbulim, kurā, kā izrādījās, nav daudz satura,» paskaidro kuratore. Savukārt māksliniece Sanna Kannisto apskata attiecības starp dabu un kultūru. Ciklos Privātkolekcija un Lauka pētījumi viņa aizņemas darba metodes no dabaszinātnēm un antropoloģijas, lai pētītu patiesības jēdzienu fotogrāfijā. Māksliniece vaicā, kā patiesībā mēs gribam redzēt dabu.
Veidojot fotogrāfiju ciklu Cietumu ainas, Hari Pelviranta ir apceļojis Sanktpēterburgu, Tartu, Viļņu, Hemenlinnu, Jeruzalemi un Akru. Viņa fotogrāfijās ir redzami izskaistināti kādreizējie cietumi un moku kambari. «Sajūta paradoksāla - cilvēki mocīti, taču fotogrāfijas ir poētiskas. Tajās ir skaistais un ļaunais,» norāda kuratore. Daudzi darbi ir tapuši ceļojot, to iespējamu padara somu kultūras politika. «Protams, māksliniekiem Somijā ir atbalsta sistēma, kas dod brīvību, dod pamatienākumus, lai viņi ilgstoši varētu strādāt,» atzīst kuratore.
Kuratore mācījusies arī politisko filozofiju. «Māksla kopš 90.gadiem ir mainījusies,» pārliecināta M.Mukonena, kura mākslas kuratora darbam pievērsusies aptuveni pirms desmit gadiem.
«Akadēmiķi, kas ir meklējuši vairāk brīvības un nav atraduši vietu zinātnē, nereti ir sākuši nodarboties ar mākslu. Mūsdienās tā ir tikšanās vieta dažādiem speciālistiem. Postmodernā relatīvisma dēļ inteliģence ir zaudējusi savu pozīciju, jo, ja reiz viss ir relatīvs, ir grūti atrast argumentus. Taču pēdējos gados tas mainās. Jāsāk lietas uztvert nopietni,» saka M.Mukonena.