Es tomēr gribētu sākt situācijas analīzi no, tā teikt, saknēm. Šodienas problēma ir tā, ka ieņēmumi, kurus ētera televīzijas - es tomēr lietošu šo apzīmējumu - saņem no reklāmas, ir neadekvāti tiem izdevumiem, ko tās maksā par sava satura izplatīšanu. Kā situāciju risināt? Vispirms par ieņēmumu daļu. Jā, reklāmas tirgus Latvijā ir tāds, kāds tas ir, un tas patiesi ir diemžēl samazinājies. Attiecīgi viens no risinājumiem būtu, ka šo tirgu sadala mazāks spēlētāju skaits.
Respektīvi, no reklāmas tirgus aiziet sabiedriskā televīzija?
Tas ir viens variants, bet vēl ir variants, ka samazinājums ir pašu komerctelevīziju pusē.
Gribētu gan redzēt, kurš gatavs aiziet - LNT vai TV3...
Pagaidi, mēs izskatām teorētiskas iespējas, tā teikt, vadoties pēc ekonomikas mācību grāmatām. Labi, ja tomēr paliekam pie sabiedriskās televīzijas aiziešanas no reklāmas tirgus, tad ir arī skaidrs, ka sabiedriskajai ir kaut kas jākompensē, lai tā segtu savus izdevumus.
Nonākam līdz abonentmaksai?
Vienu sekundi! Tā kā valsts no budžeta neko samaksāt nevar, tad paliek iespēja - lai samaksā iedzīvotāji. Un te mēs atgriežamies pie jautājuma par «kabeļniekiem». Kā visērtāk iekasēt šādu abonentmaksu? Uzlikt papildu maksājumu «kabeļniekiem», un tie savukārt uzliks papildu maksājumu iedzīvotājiem. Tātad, ja ētera televīzijas prasa naudu no «kabeļiem» par savu kontentu, tad tas reāli nozīmē sadārdzinājumu kabeļu klientiem. Bet ir vēl viens variants, par kuru nez kāpēc neviens nerunā: varbūt var samazināt to cenu, ko televīzijas maksā par sava produkta izplatīšanu virszemes televīzijā?
Labi. Lai būtu skaidrība - tātad variants, kad caur «kabeļniekiem» faktiski iekasē slēptu abonentmaksu, jūs neapmierina?
Neapmierina. Jo kabeļtelevīzijām ir savs tirgus un - palielinot kopējo cenu klientam - to, ko iegūsim papildus par ētera televīzijām un tām arī aizskaitīsim, mēs pazaudēsim, cilvēkiem atsakoties dārgākas cenas rezultātā, un zaudētājas būs kabeļtelevīzijas. Cik garš, tik plats.
Manuprāt, patiesībā ir jārunā par to, ka pati ciparu apraide ir uzlikta saknē nepareizi. Ja mēs abstrahējamies no digitālās televīzijas ieviešanas it kā kriminālajiem un puskriminālajiem aspektiem, par kuriem medijos tik daudz runāts, visi tā kā ir piemirsuši svarīgu uzstādījumu ieviešanas procesā - ka tīkls netiek nodots komersantam!
Ņemot vērā, ka mani uzskata par Lattelecom galveno ienaidnieku, tu jau domā, ka es baigi brukšu viņiem tagad virsū... Nē, Lattelecom darbojas kā normāls komersants. Bet - uzsveru! - kā komersants, un patiesībā privāts, par spīti valsts daļai. Un, ja komersanta rokās nonāk resurss, ko tas var pārdot, šis komersants būtu muļķis, ja nepārdotu. Citiem vārdiem sakot, te Lattelecom nav ko pārmest. Nelaime ir tā, ka tiek aizmirsts, ka nacionāli, visai sabiedrībai vajadzīgu kontentu nedrīkst padarīt par preci!
Ko darīt?
Nostādīt pašu projektu atpakaļ uz kājām, lai nestāv uz galvas. Mums ir valstij piederošs Radio un televīzijas centrs. Tas reāli pastāv, saņem naudu no LMT dividendēm un kura funkcijās tieši ir nodarboties ar ciparu apraidi. Tad kādēļ mēs centram atņēmām un atdevām šīs funkcijas komersantam?! Respektīvi, procesam jābūt valsts rokās un kontrolē. Un tad Radio un televīzijas padome ar pilnu atbildību par sabiedrības interesēm lemj, kuri no kanāliem - šobrīd tādi ir divi sabiedriskie, LNT un TV3 - ir tik nozīmīgi, lai tos nedrīkstētu pārdot kā preci, kurus nedrīkst kodēt. Proti, ja esi nopircis dekoderu, šie kanāli ir bez maksas. Savukārt attiecībā uz pārējiem kanāliem telecentrs uzvedas kā normāls vairumtirgotājs, kurš strādā ar komersantiem. Tikai tad šo komersantu skaitam vajadzētu būt lielākam par, atvainojos, vienu, kā tas ir šobrīd.
Un kur problēma? Lai valsts tā dara.
Nelaime ir tā, ka tā milzu nauda, kas bija paredzēta digitālās televīzijas ieviešanai Latvijā, faktiski ir iztērēta. Ar to ir vienkārši jāsamierinās. Tur pat nav vērts meklēt vainīgos - kādam vienkārši ir jāatzīst, ka valsts kļūdījusies. Ka varbūt tam projektam bija jāmaksā nevis 40-50 miljonus, bet 15, un tad tā situācija šodien būtu cita. Jo Igaunijā ciparu televīzija nez kāpēc maksā n-tās reizes lētāk.
Jūs pats teicāt, ka nav vērts «cepties» par jau iztērēto...
Lietas būtība ir: to lielo apraides maksu, par kuru sūdzas ētera televīzijas, lielākoties veido amortizācijas maksājumi par nopirktajām iekārtām. Es runāju par to, ka nav vērts vilkt līdzi šīs lielās amortizācijas izmaksas, kas sadārdzina apraidi.
Pašreizējā valdība to diez vai darīs, jo neba Dombrovska laikā tā putra ievārīta. Šādā kontekstā - jaunā satiksmes ministra dienas kārtībā dzird par airBaltic, dzelzceļu, autoceļiem, bet par sakaru sfēru - neko...
Es apzinos, ka Ronim šīs tiešām ir prioritātes, to var saprast. Vajadzētu vairāk runāt par platjoslas interneta attīstību, par to, ka kavējas jaunās paaudzes tehnoloģiju ieviešana telekomunikācijās, jo tās nav izdevīgas pašreizējiem operatoriem, kas ieguldījuši lielus līdzekļus un baidās tās neatpelnīt. Jaunais ministrs nav no mūsu nozares un tāpēc varbūt specifiskās lietas nesaprot, bet viņš vismaz atšķirībā no daža laba priekšgājēja nav pārliecināts, ka saprot gan... Un šādai «saprašanai» sekas mēs jūtam vēl joprojām.