J. Bitcers arī saka: vislabākie kontracepcijas rezultāti ir valstīs, kur par seksualitāti sāk runāt jau bērnudārza vecumā, piemēram, Nīderlandē. Diena J. Bitceru satika oktobrī Rīgā notikušajā preses brīfingā, kuru organizēja Papardes zieds un Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija un kurš bija veltīts svarīgākajiem Latvijas iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības un demogrāfijas problēmjautājumiem. Pats J. Bitcers nāk no Šveices, tur katrā kantonā par seksuālo izglītību mācot atšķirīgi. Māca integrētā pieejā, proti, šis priekšmets tiek integrēts pat literatūrā vai angļu valodā, vai arī citviet - kā atsevišķu priekšmetu. «Piemēram, priekšmetu sauc Seksuālā izglītība un to sāk mācīt vecumā starp 10 un 12 gadiem. Pēc tam ir vēl viens kurss skolēniem vecumā starp 14 un 16 gadiem, tādā vecumā viņi paši domā, ka zina visu, taču patiesībā tā nav. Viņi kautrējas prasīt,» stāsta J. Bitcers. Dažos kantonos Šveicē arī ieviesta prakse, ka līdz 20 gadu vecumam kontracepcijas līdzekļi ir pieejami par brīvu.
Pasaules Veselības organizācijas Eiropas Reģionālā biroja un Veselības izglītības federālā centra apkopotie dati liecina, ka pirmā Eiropā seksuālo izglītību kā obligātu mācību priekšmetu sāka mācīt Zviedrija 1955. gadā. Vācijā to ieviesa 1968. gadā, Austrijā - 1970. gadā. Īrijā, kur ir tradicionāli spēcīga reliģiskā opozīcija, 2003. gadā seksuālā izglītība kļuva obligāta sākumskolās un vidusskolās, vēsta organizāciju apkopotā informācija. Daudzas Eiropas valstis pēdējās desmitgadēs cenšas padarīt seksuālo izglītību par obligātu priekšmetu.
Kā labs piemērs Eiropā tiek minēta Igaunijas pieredze, proti, kaimiņvalstī jaunieši daļu no seksuālās izglītības saņem jauniešu veselības centros. Tur viņi var iegūt informāciju par seksuālo un reproduktīvo veselību, kontracepcijas līdzekļiem un to lietošanu, kā arī var saņemt pašus kontracepcijas līdzekļus, ja nepieciešams. Līdzīga prakse ir arī Zviedrijā.