Šādas rindas kā saucēja balss kādudien nāca prātā, kārtējo reizi salstot transporta pieturā, jo tādas «laimes» kā sniega tīrīšana, apledojušo logu kasīšana, ar grūtībām iedarbinātā motora sildīšana un manevrēšana pa slideno ceļu, izvairoties no kontakta ar citu privātajiem spēkratiem, šoziem izpaliek.
Bet tad, kad tik gaidītais pavasaris pienāks, ir skaidrs, ka iestāsies ikgadējais ar to saistītais satraukums. Dažiem tā iemesls ir, piemēram, ziemas sporta sezonas beigas, jo vēl ir jāpaspēj ķert pēdējie draudzības mirkļi ar ledu un sniegu. Citus baida gaidāmie plūdi, bet man tuvējā Daugava tomēr ir pietiekami tālu, lai nenopludinātu pat daudzdzīvokļu nama pirmā stāva dzīvokli.
Tāpat kā zeme, kas pavasarī atklājas skatam, sniega segai nokūstot, arī cilvēkam, kurš pieradis vairākus mēnešus tuntulēties mēteļos, dūnu jakās vai dubļonkās, nāksies mest to visu nost, kas ir vienlaikus atvieglojums un tādas kā bažas. Kaut ko līdzīgu droši vien izjustu policijas darbinieks, ja viņam pēkšņi nāktos dzīties pakaļ bruņotiem noziedzniekiem bez bruņu vestes. Tu pēkšņi nejūties īsti droši nevienā no pagājušā gada siltajos mēnešos valkātajiem apģērbiem. Uzmet skatienu skapim un saproti, ka tā nav garderobes vaina - sajūtas, nometot siltās virsdrēbes pavasarī, ir ļoti līdzīgas tām, kas pārņem, pienākot kādam sengaidītam mirklim - atkailinoties tikko iepazītas simpātiskas un iekārotas būtnes priekšā.
Un ne jau nejaušības dēļ pavasaris, kad kukaiņi mostas, viss nosalušais atjaunojas un plaukst no jauna, tiek uzskatīts par vispateicīgāko, lai mestos jaunos piedzīvojumos plecu pie pleca ar naktīs aiz logiem gaudojošajiem runčiem un suņiem, kuri pēkšņi iespītējas, kad jānāk mājās, jo ierastā ziemas pastaiga šķiet par īsu. Ik pavasari daudzkas top no jauna redzams. Daba visu ir tik vienkārši un likumsakarīgi sakārtojusi, ka nav mūsu spēkos tur kaut ko mainīt! Un nevajag!