Interesē cilvēka un dabas attiecības
Mārtiņš Plūme fotografē pārgājienus, aktīvo atpūtu. Viņa fotogrāfijas dod iedvesmu daudziem iet dabā un izbaudīt zvaigžotās debesis, mazās, čalojošās upītes un tā tālāk. Fotogrāfu noķeru tieši pirms viņa došanās uz Igaunijas Somā Nacionālo parku, kur šobrīd iespējams laivot applūdušā mežā un pagalmos. Ar savu dabisko mistiku šī vieta ik gadu piesaista dabas brīvdienu cienītājus un fotogrāfus no visas pasaules. Arī Mārtiņam patīk atklāt jaunas vietas, un šo dabas fenomenu viņš vēl nav redzējis. Uz Somā, kas atrodas pie Pērnavas, viņš dodas kopā ar aktīvās atpūtas kompānijas Lūzumpunkts komandu un plāno nakšņot zem skaidrām debesīm kokos iekarināmos šūpuļtīklos. «Fotografēšanas gaitas sāku ar pārgājieniem, laivu braucieniem, un šeit vienlīdz svarīgs bija gan cilvēks, gan daba. Latvijā visskaistākais dabā ir novērot un fiksēt dažādas detaļas, kas parāda mūsu dabas mežonīgumu. Mani fascinē arvien jauni atklājumi, piemēram, man tāds bija dabas lieguma gravas pie Siguldas, pie Kolkas uz Rīgas pusi ir Melnsila upīte, tur var apskatīties interesantus zemes veidojumus, ko izgrauzis upes tecējums. Protams, kas gan var būt skaistāks par agru rītu Abavas ielejā starp Kandavu un Sabili, kad laukus klāj migliņa. Mūsu zemē ir daudz kas mazs, bet unikāls, ko varam novērot dabā,» pastāsta Mārtiņš Plūme. «Man ir gandarījums, ka cilvēki novērtē un iemīl aktīvo atpūtu dabā. Un dažiem, iespējams, tas atklāj jaunu dzīvesveidu,» priecājas fotogrāfs.
Slēpnī vairākas dienas
Andris Eglītis ir biologs un fotogrāfs, kurš ar dabas fotografēšanu nodarbojas no 1985. gada. Kā jau jebkuram biologam, savas gaitas nācies dokumentēt, tāpēc bija vajadzīgs fotoaparāts, tā arī radās pirmais spēcīgais impulss kļūt par fotogrāfu, un, kā pats Andris saka, bioloģija aizgāja otrajā plānā. Jebkura fotogrāfa biologa mērķis esot nofotografēt pēc iespējas vairāk dzīvnieku un putnu sugu, ar kukaiņiem šo misiju izpildīt esot vēl grūtāk.
Biologs pastāsta, ka visvairāk labu kadru tiek iegūti no slēpņiem: «Mežs, kurā ierīko slēpni, ir labi jāpazīst. Bet tāpat rezultātu bieži vien nosaka nejaušība. Tieši tā man gadījās, kad biju ierīkojis slēpni putnu vērošanai. Ar visu tehniku devos uz slēpni un ieraudzīju veselu lūšu ģimeni guļam bērzā! Kamēr ņēmu ārā fotoaparātu no somas, māte aizgāja, bet trīs lūsēnus nobildēt izdevās. Tas bija laimīgs gadījums mežā starp Smilteni un Valku. Plēsīgie zvēri - lūši, vilki - ir bailīgi un tramīgi un savus mazuļus atstāj, ja ierauga cilvēku, bet mežacūkas un aļņu mātes ir gatavas aizsargāt. Arī man ir nācies būt uzmanīgam.» Lāču fotografēšana gan Latvijā esot grūtāk īstenojama. Lai arī ir novērotas lāču pēdas un redzams, ka lācis kādā vietā bijis, pašu dzīvnieku redzēt ir ļoti ekskluzīvs gadījums. Tāpēc fotogrāfs ir devies uz Igauniju, kur ierīkota īpaša slēpņa vieta, kurā par samaksu var palikt. Šajā vietā lāči tiek piebaroti, dažkārt ar roņiem, kas izskaloti Baltijas jūras krastā, līdz ar to ir lielāka garantija, ka lāci no slēpņa izdosies redzēt un fotografēt jau pirmajā naktī. Taču solīt to nevar, un var gadīties, ka slēpnī jāpavada vairākas naktis. Andris Eglītis ierīkojis vairākus savus slēpņus, kas ir tādi kā 1x1 metru lieli bunkuri, un saka, ka pēc slēpņa iekārtošanas jāpaiet kādam laikam, kamēr dzīvnieki pierod, ka slēpnis tur ir, un nebaidās. «Jebkurš dzīvnieks ir interesants. Ja izdodas dabūt labu bildi, kas patīk man un iepriecina arī citus, tad vienalga, vai tā ir zīlīte, vai kāds rets putns. Protams, retu sugu novērošana pati par sevi ir vērtība, bet es speciāli pēc tā nedzenos,» atzīst fotogrāfs. Dabas fotogrāfija kļuvusi arī par diezgan populāru brīvā laika pavadīšanas nodarbi daudziem interesentiem. Andris Eglītis pasniedz lekcijas par dabas fotogrāfiju Digital Guru kursos un saka, ka dažkārt viņam pašam ir vērts pamācīties no studentiem. Tāpat viņš piemin tādu lielmeistaru kā Viesturs Klimpiņš, kura bildes un uzkrātais, grāmatās publicētais materiāls ir nozīmīgs gan fotogrāfijas, gan dabaszinātnes jomā. Attīstās arī dabas fotografēšanas tūrisms, kas ir īpaši izplatīts Rietumeiropā. «Tas ir sarežģīts bizness. Fotogrāfiem ir zināmas vairākas populāras vietas, piemēram, Hornborgas ezers Zviedrijā, kur par samaksu var palikt speciāli ierīkotos slēpņos. Uz Somiju dodas fotografēt zivjērgļus. Igaunijā ir slēpnis, kur vērot lāčus. Arī Latvijā mēģina ieviest šādus slēpņus, kur braukt un vērot, piemēram, vilkus. Bet, ja cilvēkam prasa samaksu, viņš pretī vēlas saņemt maksimāli lielu iespējamību kādus dzīvniekus redzēt, un tas nozīmē, ka dzīvnieki ir jāiebaro, lai viņi uz šo vietu nāktu,» saka Eglītis. Jautāts par savu iecienītāko vietu Latvijā, fotogrāfs atjoko: «Ja ir laba gaisma, var fotografēt kaut sagruvušu šķūnīti.» Nopietni runājot: «Moricsalā, Teičos, Slīterē - katru reizi, kad aizbraucu, kaut ko iegūstu. Katru gadu cenšos aizbraukt uz Daugavas lokiem, Gaujas Nacionālo parku, aizbraucu apskatīt savus slēpņus. Tagad nāk pavasaris. Savas mājas apkārtnē, dzīvojot mežā 50 km no Rīgas, dzirdu gaudojam vilkus. Viņiem ir riesta laiks. Drīz riestos arī medņi. Vēlos fotografēt ķikuti, kas ir liela meža strazda izmēra putniņš, ļoti skaists un skaisti riesto - visvairāk Latgales pusē.»
Sugu dokumentēšanai
Entomologs un kukaiņu fotogrāfs Uģis Piterāns ir Latvijas Universitātes Zooloģijas muzeja darbinieks. Viņš ar fotografēšanu nodarbojas galvenokārt, lai dokumentētu sugas. Latvijā ir vairāk nekā 2500 tauriņu un 3500 vaboļu sugu, tās visas iemācīties ir faktiski neiespējami, tāpēc entomologi pārsvarā izvēlas kādu dzimti, ko pētīt. Uģi visvairāk interesē koksngrauži, kas Latvijā ir ap 120 dažādu sugu, un viņš gribētu nofotografēt, kas nozīmē arī novērot, visus šīs dzimtes pārstāvjus.
Līdz šim entomologam izdevies nofotografēt 75 šīs dzimtes sugu, palikušas vēl tās, kas ir retāk vai pat ļoti reti sastopamas. Kukaiņu pētnieki, izpētījuši vienu sugu grupu, var sākt pētīt nākamo, tāpēc nekad visu nevar iemācīties un nekļūst garlaicīgi. «Skolas laikā, kad jau sāku interesēties par kukaiņiem, taisīju vaboļu kolekciju, bet, kopš sāku nodarboties ar kukaiņu fotografēšanu, kolekciju veidošana kļuva neinteresanta. Latvijā gan nav tādu sugu, kas būtu apdraudētas, jo tās vēlas iekļaut kolekcijā, bet pasaulē ir, tāpēc svarīgi, ka mūsdienās aizvien populārāka kļūst šī kustība - kolekcionēt fotogrāfijas, nevis pašu kukaini,» saka Uģis Piterāns.