Bailes pārgāja
Ramonas ģimenē visi ir juristi, tikai viņa ir baltais zvirbulis, kas jau kopš 9.klases mērķēja uz medicīnu. Iestāties RSU Medicīnas fakultātē pēc vidusskolas gan izdevās, bet 1.kursu pabeigt - ne. «Jutu, ka tās durvis ir ciet un es tajās mēģinu vienkārši brutāli ielauzties. Sapratu - ja neiet tā viegli un brīvi, tā laikam nav pareizā vieta,» Ramona saka un piebilst, ka tagad gan viss ejot kā pa sviestu.
Kādu laiku pastrādājusi Onkoloģijas centra operāciju blokā, viņa nākamajā uzņemšanā iestājās ergoterapeitos RSU Rehabilitācijas fakultātē. «Atklāti sakot, man tas viss bija pavisam tumša bilde, zināju tik, cik no aprakstiem augstskolas mājaslapā. Tikai, sākot studēt, sāku saprast, kur esmu nonākusi,» Ramona atzīstas, ka viņu nobiedējusi, piemēram, pirmā saskare ar psihiatriju. Vēlāk bailes pazuda un studijas aizrāva. Mācīties Ramonai ļoti patīk, lai gan jāmācās ir «ellišķīgi daudz».
Vēl pirms dažiem gadiem Latvijā bija tikai ap 100 ergoterapeitu. 1995.gadā šī studiju programma RSU tika piedāvāta profesionāliem ārstiem kā pārkvalifikācijas iespēja, tagad tā pieejama jebkuram interesentam. Līdzīgi kā fizioterapeiti, arī ergoterapeiti rehabilitācijas gaitā palīdz cilvēkiem atgūt spēju pilnvērtīgi un bez sāpēm kustēties, tikai dara to nevis ar vingrinājumiem un masāžu, bet - izmantojot konkrētu nodarbi, kas cilvēkam ikdienā svarīga. «Balstāmies uz sadzīviskām lietām. Piemēram, Jaunķemeros ir ļoti skaista Ergoterapijas nodaļa, kur ir paredzēta telpa virtuves aktivitātēm,» Ramona stāsta un apliecina, ka ergoterapija ne tikai māca, kā biroju darbiniekiem pareizi sēdēt pie datora, bet var palīdzēt jebkuram, kam ir kādas funkcionēšanas problēmas.
Teipu māksla
Ergoterapeitu darbavietas ir rehabilitācijas centri un privātprakses, patlaban šos speciālistus pieprasa arī plastiskās ķirurģijas centri, Ramona stāsta. «Kaut kā neformāli sanācis, ka ergoterapeiti pārsvarā atbild par rokām, roku funkciju atjaunošanu.» Darba gaitas ergoterapijā Ramona vēl nav sākusi, taču jau izveidojusi noteiktu savu klientu loku, strādājot ar teipošanas metodi.
Par teipošanu meitene uzzināja nejauši. Viņa pati ir izbijusi sportiste, kādreiz aktīvi nodarbojusies ar austrumu cīņām un akrobātiku. Staigādama pa pilsētu un meklēdama līdzekļus izstaipīto saišu «savākšanai», iegriezās veikaliņā Ekipējums. Tās īpašnieks pastāstīja par teipošanu, Ramona sāka par to interesēties un pēc kāda laika sāka veikaliņā arī strādāt. Viņa izgāja kursus no Holandes atbraukušas fizioterapeites vadībā, ieguva teipošanas sertifikātu un tagad cilvēkus ar šiem plāksteriem aplīmē ne vairs kā veikala darbiniece, bet kā privāta speciāliste. Ar teipošanu viņa iepazīstinājusi arī savus studiju biedrus.
Latvijā teipošanu vēl tikai iepazīst, bet citur pasaulē tā jau iekļauta valsts vai apdrošinātāju kompensētajos veselības aprūpes pakalpojumos. Metode tika izgudrota 70.gados Japānā, Eiropā parādījās ap 90.gadiem, bet Latvijā - pirms gadiem trim. Lentes ir krāsainas, un to līmēšana uz ķermeņa atgādina kaut ko no mākslas. Ramona smaida, ka radoši te tiešām var izpausties, tikai vajadzīgas ļoti labas un detalizētas zināšanas par muskuļiem, to uzbūvi un darbību. «Nav jēgas uzlīmēt teipu tur, kur tas neko nedos,» viņa saka. Nekā īpaša pašās lentēs jeb teipos nav - kokvilna, likra un līme -, taču ķermenis ar teipa palīdzību spēj ārstēt pats sevi. Uzlīmēts teips pieradina muskuli ieņemt pareizu stāvokli, līdz muskulis to saprot un teips vairs nav nepieciešams. Ramona skaidro, ka tā var gan iztaisnot šķību skolēna muguru un plecus, gan mazināt tūsku pēc operācijām, gan atgriezt darbībā savilktas vai pārlieku slābanas ekstremitātes pēc cerebrālās triekas vai insulta.
Sapnis par zirgiem
Patlaban Ramona atradusi kāda ģimenes ārsta privātpraksi Valmierā, kur divreiz mēnesī dodas nolīmēt pacientus, kam tas nepieciešams, bet Rīgā klienti esot pārsvarā sportisti - gan profesionāļi, gan amatieri -, kam dažādas kustību vainas ir ikdiena, tāpat arī ārsti. «Viņiem ir pārslodze, jāveic monotonas kustības. Tas nereti rada problēmas.» Ramona stāsta, ka klienti visbiežāk pie viņas atnāk skeptiski noskaņoti, bet aiziet, noticējuši plāksteru spēkam. «Teipošana gan nav nekāda panaceja. Es varu panākt, ka cilvēks dzīvo bez sāpēm, bet tas nebūs uz ilgu laiku, ja viņš neko nemainīs savā dzīvesveidā. Lielākā problēma tomēr ir mazkustīgums,» Ramona norāda.
Topošā ergoterapeite pret dažādām jaunām metodēm izturas atvērti un uzskata, ka teipošana ir lielisks papildinājums izvēlētajai profesijai. Kas vēl padomā? «Idejas jau visvisādas. Vēl jau visas prakses augstskolā nav izietas, un domas mainās ik uz soļa,» Ramona nosmaida, bet atklāj, ka lielākais sapnis ir reitterapija. Lai to apgūtu, vispirms gan jādabū diploms veselības aprūpē un jāiemācās ar zirgiem jāt un apieties - to arī viņa patlaban cenšas darīt. «Par nākotni man bažu nav. Es nemaz nepieļauju iespēju, ka varētu būt bez darba,» Ramona ir optimistiski noskaņota.