Tikai viena vaina - laiks pārāk ātri skrien. Skat, drīz jau Jāņi, pēc tiem jāsāk lūkot Ziemassvētku eglīte, bet tas saka priekšā, ka atkal gads garām.» Secinājums nenozīmē, ka aktieris, rokas salicis, čībās sēž mīkstā atzveltnes krēslā un vēro gadu skreju.
Labvēlības gaisotnē
Sazvanīt Leonu mājās ir diezgan grūti, bet, kad sazināmies, viņš ne bez lepnuma saka: «Pašreiz tie darbi sagāzušies pāri galvai. Kaut man jau septiņdesmit četri, kalendārā joprojām blīvās ailītēs jāraksta - kas, kur, kad jādara. Nē, nē, ar atmiņu man viss kārtībā, ja nu vienīgi gadaskaitļus neatceros, bet tā vaina man jau no jaunības. Toties lomu teksti paši no sevis iesēžas galvā, smadzenes visu mūžu trenētas.» Leona sieva Guna smej, ka pašlaik viņa dzīvojot ar šveicaru Miervaldi no televīzijas seriāla UgunsGrēks un vai katru trešo vakaru ar Žani no Dailes teātra izrādes Pirmā grēka līcis, kas pilnīgi negaidīti kļuvusi ļoti populāra un tiek bieži spēlēta. Vasarā izrāde pat tikšot vesta izbraukumos. Aktieriem tā ir iespēja izspēlēties uz skatuves, atkal satikties ar kolēģiem kopīgā darbā.
Leons Krivāns par darba trūkumu nekad nav sūdzējies, bet «šopavasar lomas gluži vai sagāzušās pāri galvai. Iecerēs ir arī daži lielāki darbi, tikai par tiem negribu stāstīt, jo esmu māņticīgs - kad būs, tad runāsim». Leons pārliecināts, ka «tikai darbs uzsit štimungu. Kad atveras priekškars un, kā ventilatora pūsts, mūs apņem labvēlības pilnais gaiss no skatītāju zāles, aizmirstas visas kaites. Aktieris, gluži kā narkomāns no apreibinošajām vielām, ir no skatuves atkarīgais. Ne mums kādam izrādē kas sāp, ne kauli krakšķ, ne deguns tek, un, kad vēl publika kopā ar mums uzdejo un piedzied, visi kreņķi kā ar roku noņemti». Leons priecājas, ka arī UgunsGrēka filmēšanā radošā brigāde sanāk kā savās mājās, viss rit bez ņervotrjopkas (bez uztraukumiem - kr. val.), un spriež - seriāls iemantojis skatītāju atsaucību, tāpēc vēlot tam ilgu mūžu.
Opis ir sakarīgs
Privātmāju Purvciemā Leons ar tēvu savām rokām uzcēla 60. gadu vidū. Auga ģimene, paplašinājās māja, tika iekopts dārzs. Piedzima meitas Vivita un Beata, tad pasaulē cits aiz cita nāca mazdēli Oskars, Artūrs, Gustavs Dāvis un Pēteris. Darbu nekad nav trūcis ne iekšā, ne dārzā. Ja sava māja, vienmēr kaut kas jāpielabo, jāremontē, ogles jāgādā. Par laimi, aktierim pašam ir zelta rokas, nav darbiņa, ko viņš neprastu: «Tā man ir iespēja visu laiku kaut ko darīt un kustēties. Darbs ir zelta tablete pret visām kaitēm, bet dārzs gan tagad vairāk ir Gunas ziņā.» Nevarēdams iztikt bez jokiem, viņš piebilst - par to sievai maksājot visu savu pensiju. Leons atzīst, ka mājās tagad palicis klusāks, jo Beata ar ģimeni dzīvo atsevišķi, bet mazdēli Pēteris un Artūrs strādā un mācās Anglijā: «Mums ir tāda nerakstīta tradīcija - svētdienās visiem kopā pulcēties pie brokastu galda, izrunāt nedēļas lietas, pastāstīt par savām gaitām. Tagad grūti sanākt. Katram savi darbi, darīšanas un kreņķi, bet, kad reizēm sanākam, tad ir kā sendienās.» Tādos kopā būšanas svētkos galdā parasti tiek celts komandas darbs - Gunas un Leona kopīgi ceptās gaļas pankūkas: «Manā pārziņā ir pildījums, bet Guna cep gardum gardas plānās pankūkas, kurās es tad krāmēju iekšā pildījumu. Par daudz pankūku nekad nav izcepts. Bet Gunas firmas ēdiens, kas mūsējiem dikti iet pie sirds, ir ābolmaizes. Kad tās virtuvē smaržo, neviens pie galda nav jāaicina, paši atskrien, un tad mutes visiem kustas kā kāmīšiem.»
Paša Leona firmas ēdiens ir soļanka, šo virumu baudīt aicina draugus un paziņas, un tad virtuvē uz plīts tiek likts vislielākais Leona un Gunas saimniecībā atrodamais katls. Leons smej: «Vāru pilnu līdz malām, bet uz otro dienu reti kas paliek pāri.» Soļanka vienmēr tiek gatavota arī tad, ja kāds ilgāk bijis projām no mājām un atgriežas ģimenes ligzdā.
Leons priecājas, ka mazdēli izauguši labi un kārtīgi, «ne ar alkoholu, ne pīpēšanu, ne, nedod Dievs, narkotikām, nekrāmējas». Rau, Pēterim jau 24 gadi, pastarītim Gustavam Dāvim, kas nopietni aizrāvies ar hokeju un ir vārtsargs, jau 13 gadu. Vectēva pēdās laikam gan neies neviens. Ko vairāk vajag vectēvam? Leons atzīst, ka vectētiņa loma viņa dzīvē ir viena no nozīmīgākajām: «Bija ēverģēlības, puņķi un asaras, bet prieka bijis vairāk. Es vienmēr esmu centies ielikt viņos iekšā labestību. Nevajag vairot ļaunumu pasaulē, tad visiem būs labi.» Augstākā atzinība no mazdēliem bijusi Pētera teiktais - mūsu opis ir sakarīgs.
Ar Dieva svētību
Kad Guna izgājusi no istabas, Leons atzīstas: «Zini, kas ir galvenais ilgas dzīves priekšnoteikums? Atrast savu otru pusi. Mēs ar Gunu pirms piecdesmit pieciem gadiem iepazināmies deju vakarā, viņai bija astoņpadsmit, man deviņpadsmit gadu. Pēc trim gadiem apprecējāmies. Jauno sievu ievedu pusuzceltā mājā. Es no studistiem pirmais iegāju vīra kārtā. Visādi mums ir gājis. Domā, viegli dzīvot ar komiķi? Turklāt pēc horoskopa esam Mežāzis un Auns - pilnīgi pretējas būtnes. Taču astrologi pamatīgi kļūdās. Gunai ir vislabākās sievai nepieciešamās īpašības - pacietība, iecietība, sapratne, piedošana, pretimnākšana. Vienmēr zinu, ka sievai varu uzticēties. Tagad bieži domāju, ka mūsu laulība tik saskanīga ir tāpēc, ka tā tika noslēgta Jaunajā Ģertrūdes baznīcā.»
Leons godīgi iemet akmeni savā dārziņā: «Man pasmags raksturs, dažkārt esmu nekārtīgs, uz vecumu kļūstu nīgrs, bet solīties laboties jau ir par vēlu, taču es neko savā dzīvē negribētu mainīt. Esmu laimīgs par visu, ko Dievs man devis.»