Virtuvē roku nekad nav par daudz
Restorāns, ja vien tas nav nomaļš ļoti vienkāršu uzkodu kiosks, bez pavāru un oficiantu komandas nav iedomājams. Valtera Zirdziņa restorānā bez paša saimnieka rosās vēl astoņi cilvēki. Uzņēmējs stāsta, ka patlaban viesus apkalpo četri viesmīļi, bet virtuvē bez viņa cep, šmorē un vāra vēl trīs pavāri.
«Savukārt ar restorāna vadības un administrēšanas lietām nodarbojas restorāna menedžeris. Viņš arī kārto izbraukuma banketu lietas, organizē šiem pasākumiem darbiniekus, galdus un traukus, arī izmaksas. Es šajos gadījumos piedalos tikai ēdienkartes sastādīšanā,» stāsta V. Zirdziņš.
Jautāts, vai darbinieku ir pietiekami, Valters Zirdziņš atzīst, ka vēl viens pavārs noderētu: «Tad darbs veiktos vēl raitāk. Bet tā - šobrīd esam ar personālu pilnībā nokomplektēti. No sākotnējās komandas, ko biju savācis jau divus mēnešus pirms atklāšanas, pašlaik palikušas divas trešdaļas darbinieku.»
Jautāts, kādēļ daļa komandas nomainījusies, V. Zirdziņš atzīst, ka daži saņēmuši kārdinošākus darba piedāvājumus ārzemēs, bet ar citiem nācies šķirties atšķirīgu gastronomisko un viesmīlības uzskatu dēļ.
Optimālais skaits
Nedaudz mazāk darbinieku ir Andra Lazdāna uzņēmumā VIP Color. «Kopā nodarbinām četrus cilvēkus. Mums ir strūklošanas speciālists, kas skrotēšanas kamerā tīra metāla detaļas, ir divi pulverkrāsotāji. Ar vienu krāsotāju būtu par maz, jo, ja gadās lielāks pasūtījums, vienatnē nevar tikt galā. Un tad ir viens palīgstrādnieks, kas sagatavo detaļas krāsošanai, kaut ko paceļ, noliek, aiznes. Ja darba daudz, viņam palīgā nāk kāds no krāsotājiem. Partneris, ar ko kopā nodibinājām uzņēmumu, šobrīd nodarbojas ar klientu piesaisti, savukārt es - ar uzņēmuma grāmatvedību, jo pēc izglītības esmu ekonomists,» ar metāla detaļu krāsošanas firmas rutīnu iepazīstina A. Lazdāns.
Šogad jaunus darbiniekus uzņēmējs negrasās meklēt, bet nākamgad, pieaugot apjomiem, noteikti vajadzēšot klāt kādu palīgu darbos.
Darbinieki ir jānopelna
Līga Auziņa, modes līnijas MoshMosh izveidotāja, stāsta, ka viņas vienīgā darbiniece, kas nodarbojas ar šūšanu, drīzāk ir partnera statusā.
«Mēs abas esam pašnodarbinātas personas, un es viņai maksāju par paveikto. Algot kādu darbinieku klasiskā izpratnē es nevaru atļauties, jo tam jānopelna nauda un nepieciešama lielāka stabilitāte,» izklāsta Līga.
Uzņēmēja stāsta, ka pašreiz atradusi arī kādu mākslinieku, kas būtu gatavs sadarboties jaunu zīmējumu izveidē: «Atradu viņu ar draugu draugu palīdzību. Gribētos, lai apdruku zīmējumi būtu izteiksmīgāki, ar dziļāku domu. Cerams, ka šīs sadarbības rezultātā tas izdosies.»
Līga Auziņa atzīst, ka pašlaik tiešām trūkstot laika un spēka, lai paveiktu visu iecerēto tikai un vienīgi saviem spēkiem. Tomēr optimisms liek domāt par rudeni, kad, pēc viņas domām, radīsies laiks jaunu ideju realizācijai.
Efektīvā partnerība
Ar darbinieku pieņemšanu darbā nesteidzas arī klaviermeistars Aivars Tomiņš no Vidzemes.
«Šobrīd man ir viens māceklis, ar kuru sadarbību vēlos virzīt savstarpējas partnerības sliedēs. Sākumā zellis palīdzēja pārvietot instrumentus, pēc tam jau uzticēju veikt sarežģītākus darbiņus. Tāpat arī krāsošanas un galdniecības darbus veic sadarbības partneri - patlaban tas, no visiem viedokļiem raugoties, ir vienkāršākais un kvalitatīvākais risinājums. Mani darba apjomi nav tādi, lai varētu atļauties kādam pastāvīgi maksāt algu, līdz ar to izdevīgāk ir maksāt par gabaldarbiem katram partnerim atsevišķi un saņemt nevainojamu rezultātu, neraizējoties par dīkstāvi vai atbilstoša aprīkojuma iegādi krāsošanai vai finierēšanas darbiem,» situāciju raksturo A. Tomiņš.
Talkā nāks praktikanti
Eļļas spiestuves īpašnieks Reinis Balodis stāsta, ka viņa topošajā spiestuvē paredzēts viens darbinieks, tomēr pagaidām Daugavmalas rapsī strādā tikai uzņēmējs pats. «Būvniecības darbos «paverdzinu» radus un ģimenes locekļus, tiesa gan - šobrīd sācies ražas laiks un vairāk sanāk ņemties pa ražas novākšanas darbiem nekā darboties savā uzņēmumā.»
Uzņēmējs Kristiāns Līcis, kura darbības joma ir dažādu inovatīvu gadžetu izstrāde, stāsta, ka plāno tuvākajā laikā sameklēt praktikantus, kuri vēlētos iemācīties ko jaunu un paralēli tam mazliet arī nopelnīt: «Viens no praktikantiem būtu pārdošanas speciālists, ko es pats varētu apmācīt. Man ir laba pārdevēja pieredze, kurā es esmu gatavs dalīties. Tāpat gribētu atrast dažus studentus no kādas tehniskās koledžas, kas varētu komplektēt apgaismojuma moduļus gaismas baloniem.»
Savukārt topošā suņu higiēnas salona Tīrās ķepas līdzīpašniece Iveta Preisa-Imaka pagaidām grasās iztikt vispār bez darbiniekiem: «Uzņēmumu nodibinājām divatā ar draudzeni un iesākumā pašas arī darbojamies. Vēlāk atkarībā no pieprasījuma varbūt meklēsim arī suņu frizieri, bet pagaidām darām visu pašas.»