Ap 2005. gadu beidzot studijas, noskaņojums viņas kursā bijis diezgan drūms - runāja, ka medicīnā Latvijā nekas labs nav gaidāms, jo īpaši puiši bijuši depresīvi noskaņoti, uzskatīdami, ka nespēs ar savu atalgojumu nodrošināt ģimeni, daudz arī runāts - ja rados nav ietekmīga profesora vai citas labas aizmugures, jaunajiem izsisties nav iespējams.
Ieva (vārds mainīts; 30 g.) strādā par pediatri daudzprofilu slimnīcā Anglijā
Ieva neslēpj - viņu ietekmējušas arī raizes par materiālo pusi: «Man likās, man jau ir diezgan daudz gadu - divdesmit pieci, bet es nevaru sevi uzturēt.» Kopā ar diviem draugiem no kursa Ieva uzzinājusi, ka Lielbritānijā ir darba piedāvājumi. Pieteikušies internetā, nosūtījuši esejas, pienācis e-pasts par darbu konkrētā klīnikā. Visi trīs draugi darbu arī dabūjuši. Pirmos mēnešus Ieva strādājusi terapijā galvenokārt ar pieaugušiem pacientiem. Specialitātes izvēle nākusi vēlāk. Ieva jau no paša sākuma zinājusi, ka vēlas kļūt par pediatri. Rezidentūra pediatrijā ilgst astoņus gadus, vēl atlikuši trīs.
Patlaban viņa strādā daudzprofilu slimnīcā. Vidēji mēnesī saņem apmēram 2800 mārciņu (Ls 2200), tādu pašu algu saņem citi viņas līmeņa mediķi - nav šķirošanas. «Varu teikt, ka šeit nav viegla dzīve un tā noteikti nav leiputrija. Arī te daudz kas nav līdz galam sakārtots no organizācijas viedokļa,» saka Ieva. Nereti darba stundas esot garas un smagas. Piemēram, septiņas dienas pēc kārtas jāstrādā no pulksten 17 līdz diviem naktī, nākamā nedēļa ir brīvāka. «Darba stundas tiešām ir tādas, ka pēc tam gāžos no kājām nost, darba ir ļoti daudz,» Ieva atzīst. Līdzīgi kā Latvijā, piemēram, īsti nedarbojas ģimenes ārsta institūts - ģimenes ārsti baidoties no bērnu slimībām, tiklīdz ir klepus un paaugstināta temperatūra, uzreiz sūtot pie pediatra. Tā kā Anglijā ir liela rasu daudzveidība, Ieva darbā redzējusi tādas patoloģijas, kādas Latvijā viņai pat sapņos neesot rādījušās. Protams, tas dod lielāku pieredzi kā ārstei. Darbs ar bērniem Ievai patīk. Par braukšanu uz Latviju viņa vismaz pagaidām nedomā.