Būtu straujāk reaģējusi, fotogrāfu objektīvos būtu trāpījusies kopā. Bet, godīgi sakot, ne jau par foto kamerām finišā domāju. Pārskrienot finiša līniju, priecājos, ka jau otro reizi esmu izcīnījusi cīņu pati ar sevi. Bija grūti, bet apziņa, ka spēju ar savu rumpi tikt galā, ļoti iepriecināja.
Šopavasar viss bija drusku citādi nekā pirms gada. Nav iespējams otrreiz saķert to saviļņojumu un lepnumu par sevi, ar kādu pusmaratonu 2009. gada maijā noskrēju pirmo reizi mūžā. Šoreiz jau zināju, kas mani tajā distancē sagaida. Zināju, kā mans ķermenis reaģēs un ka spēs to izturēt. Tomēr tik un tā biju kārtīgi nobijusies. Maz biju trenējusies, jo ilgā sniega dēļ skriet atsāku tikai aprīlī. Un vēl man svētdienas rītā ļoti nepatika ieraudzīt sauli. Vicojot ikdienas aplīšus parkā, jau biju pamanījusi, ka skriešana ar sauli sader ļoti slikti. Šai ziņā ideāls bija pagājušais gads - apmācies, nelija, bezvējš.
Un tomēr maratons man tiešām šķiet viens no skaistākajiem pavasara notikumiem Rīgā. Prieks par tūkstošiem cīņubiedru trasē un līdzjutējiem no mašīnām brīvo ielu malās. Kad vēl tāda iespēja uz Valdemāra ielas sajust, kā smaržo plaukstošie koki, nevis smird auto izplūdes gāzes? Kad vēl sauļoties Vanšu tilta malā, kā to, līdzjūtot skrējējiem, darīja bariņš vidusskolnieču? Un tilta vidū klausīties/skatīties pūtēju orķestra priekšnesumu! Kolēģe stāstīja, redzējusi, kā Tallink prāmis, ienākot Rīgas ostā, uz brīdi kuģi pagriezis paralēli tiltam, lai pasažieri var pavērot skrējējus uz tilta. Jauki.
Pagājušajā gadā skrēju kopā ar Danielu, savu draudzeni pa bērnu, darba un skriešanas līniju. Šogad viņa raksta bakalaura darbu filozofijā un es skrēju viena pati. Ieguvums - noskrēju ātrāk nekā iepriekš. Zaudējums - nebija iepriecinošu pļāpu. Laiku īsināju, lasot uzņēmumu nosaukumus un lozungus uz to skrējēju krekliņiem, kas mani apdzina. Piemēram - «Veiksme uzsmaida tiem, kas tai ir gatavojušies». Pirmdienas rītā, sēžot pie datora, sauklis nu tā..., taču tur trasē, rijot sauli, padomāju par to bez ironijas.
Un vēl - lai arī skaidri saproti, ka galīgi nav jēgas iztaisīties par to, kas neesi, tomēr, kad visi skrien garām, kājas pašas sāk nest ātrāk. Svētdien bija svētki, nevis ikdiena. Reizēm man ikdienas 8-9 km parkā noskriet ir grūtāk nekā 21 kilometru maratonā.#
Jauna Privātās dzīves diskusija
Vīra vecāki/sievas vecāki
Kā jūsu ģimenē veidojušās attiecības ar vīra/sievas vecākiem? Pie kuriem braucat ciemos biežāk? Kuras telefonsarunas garākas? Kāpēc?
Un kāpēc ir tā, ka par vīra/sievas mātēm sacerēti anekdošu kalni, bet par vīra/sievas tēviem anekdotes klusē?
Vai vīramātes ir vellamātes un sievas mātes - raganas bez slotas? Kas tādā gadījumā ir vīra un sievas tēvi?