Sākot no liekulīgās ņemšanās ap plikumiem izrādes plakātā līdz sašutumam tīmeklī jau pēc pirmizrādes - par necenzētās leksikas lietojumu, slavenu ļaužu uzvārdu kropļošanu, dažāda veida (latviešu, krievu, sieviešu, vīriešu u. tml.) cieņas pazemošanu. Tiktāl provokācija ir izdevusies. Un provocēt Ģirtam Ēcim patīk kopš laika, kad debijai režijā izvēlējās krievu postmodernā skandālista Vladimira Sorokina tekstu. Tomēr Nacionālā teātra jaunākās provokācijas mākslinieciskā realizācija ir ļoti diskutabla.
Katrs mēģinājums kā ieguvums
Čīkstošā klusuma galvenā kvalitāte ir asprātīgā un vienlaikus sociāli asā ideja, kuras pamatā Latvijas situācijā lokalizēts igauņu teātra apvienības NO99 kolektīvi radītais materiāls Karstie igauņu puiši. Groteska, postmoderna fantāzija ar publicistisku ievirzi un reālistisku fonu par to, kā septiņi jauni vīrieši mēģina īstenot nācijas glābšanas plānu, apaugļojot pēc iespējas vairāk sieviešu. Nav pamata neticēt aculieciniekiem, kuri stāsta, ka Igaunijā izrāde spēlēta pāris gadu ar lieliem panākumiem, un Nacionālā teātra izvēli var saprast. Latviešu teātris tradicionāli bijis sociāli un politiski pasīvs, tāpēc katrs mēģinājums ieskatīties acīs realitātei uzskatāms par ieguvumu. Tomēr igauņu teksta dramaturģiskā struktūra ir ļoti irdena, tas uzskatāms labākā gadījumā par scenāriju - epizožu montāžu, kurā sadzīviskas situācijas mijas ar statistikas datiem, publicistiskiem apcerējumiem un ironiskiem kultūrcitātiem. Galvenā sižetu organizējošā opozīcija: pirmajā daļā vīrieši mēģina pamatot un realizēt savu tautas glābšanas ideju, otrajā - ideja ir nesusi augļus, bet ne gluži tādus, kā gaidīts.
Nacionālā teātra aktieri acīmredzami godprātīgi centušies šo teksta karkasu apaudzēt ar konkrētu attieksmi, veidojuši etīdes par doto tēmu, un kaut kāda darbība uz skatuves visu laiku notiek. Mākslinieks Aigars Ozoliņš izveidojis anonīma guļamrajona daudzdzīvokļu nama šķērsgriezumu - sešos dzīvokļos kā kastītēs dzīvo parasti cilvēki. Vienā dzīvoklītī tiek audzēti tomāti, otrā darbojas frizētava, vēl citā puiši cītīgi trenē savu fizisko formu vai spēlē rokmūziku. Atkal jau ieceres līmenī doma ir laba - darbība veido paralēlo nozīmi runātajam tekstam. Tomēr etīdes ir vienveidīgas, varoņi saplūst vienā masā, un līdz individualitātei izdodas izlauzties tikai Uldim Anžem un Artusam Kaimiņam. Uldis Anže radījis konsekventu raksturu, kurš centīgi un pārliecināti tic bērnu radīšanas glābjošajai idejai, sākot no pirmā uznāciena ar kaislīgo izsaucienu «Latvieti, nepadodies!» sanīkušā Gundara Grasberga Jāņa virzienā līdz pat beigu neviltotajam izmisumam par draudiem, kas varētu piemeklēt Latviju, ja bērnus nāktos ievest no Ķīnas. Artusam Kaimiņam uzdevums ir atšķirīgs - viņa pašnāvnieciski noskaņotais varonis Aleksejs (krievs?) dzīvo pilnīgi izolēts, niekodamies ar prezervatīviem un nespēdams komunicēt ar sabiedrību, un tieši tāpēc ir atšķirīgs. Otrajā cēlienā šis Aleksejs ir pārtapis latviski slikti runājošā biznesa konsultantā no firmas Lec ārā no dobes!, kas pieder pie iestudējuma veiksmīgajām, kaut atkal jau pārmērīgi izstieptajām epizodēm. Liela runājoša galva, kuru pilnīgi neinteresē (un principā nav saprotamas) mazo latviešu ļautiņu sīkās problēmiņas, ir ļoti precīzs šodienas Latvijas tēls.
Problēma - pārāk daudz
Ir arī atsevišķas stilistiski precīzas, asprātīgas epizodes, kas ļauj nojaust virzienu, kādā visai izrādei vajadzētu virzīties. Piemēram, aina, kurā Jāņa Vimbas ar radošu iztēli mazapveltītais Viesturs Rudzītis (nenoliedzami asprātīga personvārda lokalizācija) gaužām primitīvā veidā bez panākumiem mēģina pielauzt kādu meiteni uz bērnu taisīšanu, ir gara, monotona un bezmērķīga, jo publikai (atšķirībā no varoņa) uzreiz ir skaidrs, ka meitene nepiekritīs. Toties nākamais skats, kurā Ģirta Liuzinika elegantais Edgars, Ilgā ceļa kāpās mūzikas pavadīts, ar maigu skatienu un pareizi izvēlētu retoriku pusminūtes laikā savaldzina Lienes Gāliņas Kristīni, ir asprātīgs, koncentrēts un jēdzieniski precīzs, jo aktieri spēlē ar distancētu pašironiju un latviešu kultūras klišejas ir viegli atpazīstamas. Līdzīgi veiksmīga epizode ir 2. cēlienā starp Madaras Saldoveres Ilzi un Ulda Anžes Reini, kad utopiskais plāns par vairošanos idejas vārdā konfrontējas ar sadzīvisko realitāti. Rodas komiska neatbilstība starp mērķi un līdzekļiem, vienlaikus saglabājot autentisku sociālo kontekstu un ļaujot skatītājam ar to identificēties.
Tomēr lielākajā izrādes daļā darbība rotē uz vietas, dažbrīd pavisam apstājas, šķiet, teksts nemitīgi atkārtojas, bet režisors to it kā neredz. Galvenā problēma ir režisora vēlme salikt kopā pārāk daudzas un dažādas substances, nespējot atteikties no liekā. Rezultātā lielākoties ironiskais vēstījums finālā ieslīgst tik negaumīgā didaktikā, ka liek apšaubīt arī visu iepriekš redzēto. Un abas izrādes sākumā un beigās izmantotās dramatiskās dziesmas (Selgas Mences Kur tu biji, bāleliņ un Mārtiņa Brauna Mīla ir kā uguns) situāciju padara tikai vēl ļaunāku, jo tik spēcīgas skatuves zīmes tomēr jāspēj piepildīt ar līdzvērtīgu saturu.