Pirmā tradīcija ir Jāņu ielīgošana. Te šogad vienīgais jauninājums bija zemkopības ministra jēdzīgais komentārs pēc dziesmu noklausīšanās, ka būtu pieklājīgi sveicējus kaut kā uzcienāt. Premjers Dūklavam atrauca: «Tu jau vari to darīt», bet ministram bija jāpievēršas spalvas izmešanai ar kolēģi, šajā gadījumā Gerhardu. Proti, trīs «nacionāļu» ministri bija iesnieguši lūgumu jautājumu par izmaiņām Mājas dzīvnieku reģistrācijas kārtībā vēl uz nedēļu atlikt, un nu omulīgais Dūklavs kļuva pikts. «Viens cilvēks pierunā ministru, ministrs pierunā vēl dažus ministrus,» cik var stiept garumā, viņš šķendējās. Un te mēs nonākam līdz otrajai tradīcijai. Gerhards, kuram ir viena no labākajām humora izjūtām un savaldības līmeņiem valdībā, nesatricināmi uzsmaidīja kolēģim un atgādināja, ka šī nav pirmā reize, kad tā notiek. Man nav ne jausmas, kuram t. s. suņu čipēšanas jautājumā ir taisnība, tomēr arguments nav sevišķi iepriecinošs, jo tas būtībā saka: iespējams, ka tā ir diezgan slikta prakse (atlikt lēmuma pieņemšanu), bet nav jau pirmā reize, gan jau.
Nākamais rituāls sevi pieteica, kad valdība tika līdz jaunā Publiskā iepirkuma likuma projektam. Kučinskis vairākkārtīgi aicināja beidzot (kāds bija saskaitījis, ka debatēs pagājuši vairāki desmiti stundu) projektu akceptēt un iespējamos negludumus risināt, likumam nonākot Saeimas komisijās. Kas to deva. KNAB pārstāve dievojās, ka projektā nepieciešams mainīt «burtiski divus vārdus», savukārt varas mehānismu tradīcijas zinošais premjers atcirta, ka «vispirms būs divi vārdi, tad astoņi vārdi». Kučinskis guva virsroku, tomēr runa ir par burvīgo tradīciju - lauzt šķēpus par formulējumiem, pieņemot, ka normatīvais akts spēj aprakstīt visas iespējamās situācijas un nekas nav atstājams pilsoņa veselā saprāta ziņā. Šai «tradīcijai» par upuri gandrīz kļuva Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikums. Proti, neviens it kā neapšaubīja, ka izglītības ministra piedāvājums, kas saistīts ar tehnikuma attīstību, ir saimnieciski valstij izdevīgākais variants, tomēr dažam labam likās, ka labāk maksāt vairāk un kavēt laiku, toties saglabāt juridiskās interpretācijas šķīstību. Un, ja iepriekš minētais Gerhards nebūtu ignorējis vēl citu «tradīciju» un nebūtu nostājies pret sava politiskā spēka pārraudzīto Tieslietu ministriju, Kuldīgas jaunā paaudze varētu uz labākiem mācību apstākļiem gaidīt vēl ilgi. Tālāk. Par tradīciju jau kļuvis tas, ka, ja par kādu jautājumu vienošanās ir notikusi Koalīcijas padomē vai vēl kādā citā kompānijā, valdības iecerētā lēmuma oponenti, kas pieaicināto personu statusā tikuši sēžu zālē, var runāt, ko grib, - tas neko nemaina. Atklāti sakot, man ir vienalga, kuram konkrētajā gadījumā (grūstīšanās ap Ventspils Augstskolas rektora krēslu) ir taisnība, - runa ir par to, ka šādai demokrātijas spēlēšanai nav jēgas. Ja nav, tad nav - valdības vadītājs formulē, ka jautājums ir izlemts, un viss.
Īsi sakot, tāpat kā nemainās ielīgošanas tradīcijas valdības ēkā, tāpat tiek uzturēti arī citi, krietni ērmīgāki, rituāli.