Valsts prezidenta aicinājums nodrošināt lielāku augstākās ierēdniecības politisko neitralitāti pirmajā acu uzmetienā šķiet visnotaļ loģisks. Tādi atgadījumi kā, piemēram, kādreizējās izglītības un zinātnes ministres Baibas Rivžas (Zaļo un Zemnieku savienība) publiskais konflikts ar toreizējo ministrijas valsts sekretāri Kristīni Jarinovsku vai pašreizējās izglītības ministres Tatjanas Koķes (Zaļo un Zemnieku savienība) pirmsvēlēšanu laika domstarpības ar Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāru Mareku Gruškeviču (Tautas partija) vedina uz secinājumu, ka, iespējams, ierēdņi ne vienmēr patur prātā Valsts civildienesta 15.pantā noteikto, ka ierēdņa pamatpienākums neatkarīgi no politiskās pārliecības ir būt lojālam likumīgai valdībai. Tas, protams, nenozīmē, ka ierēdņiem būtu jāklusē, ja ministra lēmumi ir apšaubāmi.
Tomēr jāšaubās, vai ar viena vai pat dažu likumu grozīšanu pietiks, lai pilnībā novērstu jebkādas iespējas ierēdņiem subjektīvu politisko simpātiju vai antipātiju dēļ vienkārši sabotēt kāda valdības virzīta likumprojekta izstrādi. Argumentus, kādēļ tas vai cits valdības lēmums nav izpildāms, profesionāls ierēdnis spēj atrast ļoti veikli, un tie ne vienmēr ir skaidrojami tikai ar ierēdņu politisko ieinteresētību. Drīzāk reizēm varētu runāt par birokrātijas pašatražošanās tendenci, kas valsts un sabiedrības interesēm var nodarīt ne mazāku kaitējumu kā politiskās neitralitātes principu neievērošana.
Kā piemēru var minēt kaut vai ikgadējo Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas plānu - ir pasākumi, kuri tajā tiek pārrakstīti gadu no gada, bet tā arī netop ieviesti reālajā dzīvē. Šim skumjajam fenomenam nav nekāda sakara ar ierēdņu politiskajām simpātijām vai antipātijām, taču rezultāts ir acīmredzams - daudzi no Pasaules Bankas regulārajā pētījumā Doing Business minētajiem trūkumiem jau ilgstoši netiek novērsti.
Ierēdņiem nenoliedzami pienākas visas Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļā minētās cilvēka pamattiesības, arī tiesības līdzdarboties politiskajās partijās. Formāli šīs tiesības, protams, ir iespējams ierobežot, kaut vai uzliekot ierēdņiem pienākumu apturēt savu līdzdalību politiskajās partijās uz brīdi, kamēr konkrētais cilvēks strādā valsts civildienestā un viņam ir pienākums ievērot politisko neitralitāti. Tomēr šāds aizliegums nebūtu daudz efektīvāks par nule kā tapušajiem Interešu konflikta novēršanas likuma grozījumiem.
Pirmkārt, varbūt ar retiem izņēmumiem, taču augstākie ierēdņi nemaz neieņem vēlētus amatus politiskajās partijās - pat ne partiju revīzijas komisijās un ētikas komisijās, nemaz nerunājot par tādām institūcijām kā partiju valdes.
Otrkārt, ierēdņu politiskās simpātijas nebūt neizriet no tā, ka ierēdnis kabatā glabā konkrētas partijas biedra karti vai maksā biedra naudu partijas kasē. Publiskie domstarpību uzplaiksnījumi starp Jaunā laika finanšu ministru Einaru Repši un nevienai politiskajai partijai formāli nepiederošo, taču par Tautas partijas atslēgas cilvēku dēvēto atstādināto Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoru Dzintaru Jakānu to tikai apliecina. Aizliegums ieņemt vēlētus amatus politiskajās partijās drīzāk būs dekoratīvs, nevis risinās problēmu pēc būtības.
Tādēļ jāsecina, ka daudz efektīvāk par aizliegumu ieņemt vēlētus amatus partijās, politiskās neitralitātes principa ievērošanu varētu veicināt disciplināratbildības ieviešana par šī principa ignorēšanu. Protams, tas, ka ierēdnis ir pārkāpis politiskās neitralitātes principu, būs grūti pierādāms. Patiesībā Valsts civildienesta ierēdņu disciplinārās atbildības likums jau tagad, kad sods par neitralitātes neievērošanu nav paredzēts, pieļauj vainu mīkstinošus apstākļus - atbildību par pārkāpumu var mazināt, ja ierēdnis pārkāpumu izdarījis, būdams smaga psihiskā uzbudinājuma stāvoklī smagu personisku apstākļu dēļ.
Attiecību problēmas starp ministriem, valsts sekretāriem un citiem augstākajiem ierēdņiem savulaik ir piedāvāts risināt dažādos veidos, tai skaitā ir tikusi apspriesta iespēja likumos noteikt, ka valsts sekretāri, kas ir ministriju faktiskie vadītāji, savus amatus zaudē līdz ar ministriem - politiskajiem vadītājiem. Taču arī šis noteikti nav risinājums, kas garantētu ierēdniecības politisko neitralitāti, kas Latvijā, kur, lai kļūtu par ministru, pietiek ar piederību valdošo koalīciju veidojošo partiju spicei, ir ārkārtīgi būtiska.
Drīzāk būtu jādomā, vai nav nepieciešamas izmaiņas kārtībā, kādā notiek augstākās ierēdniecības rekrutēšana. Iespējams, problēmas ar ierēdņu politisko neitralitāti varētu atrisināt, likumā nosakot, ka augstākā ranga ierēdņi vienmēr ir jāizvēlas atklātā konkursā. Savukārt, lai kaut nedaudz vairotu izredzes uz to, ka pretendenti tiks izvērtēti politiski neitrāli, konkursa komisijās varētu iekļaut arī valdības sociālo partneru pārstāvjus.