Paralēli ģimenei Ineta kāpj pa karjeras kāpnēm - šobrīd viņa ir Eiropas Ekonomiskās un sociālās komitejas (EESK) tulkošanas direkcijas direktora vietniece un uzrauga vairāk nekā 500 tulku darbu. Neformālās sarunās daudzi par Inetu teic - viņai vēl priekšā ir žilbinoša karjera. Saviem dēliem Ineta ir iemācījusi Latvijas mīlestību, taču pati neredz apstākļus, pie kuriem vēlētos atgriezties Latvijā.
Nonākusi Briselē, pirmos deviņus mēnešus Ineta tikai mācījās franču un angļu valodu, tad sākusi strādāt Latvijas konsulātā, vienlaikus arī pārstāvniecībā ES, kas bija viena no pirmajām Latvijas diplomātiskajām pārstāvniecībām. «Tur nostrādāju divpadsmit gadu, redzot, kā pārstāvniecība izaug no viena diplomāta un pussekretāres līdz lielai institūcijai, līdz ar Latvijas iestāšanos ES aizgāju Andrim Piebalgam līdzi uz Eiropas Komisiju,» atceras Ineta. EK gan ilgi viņa nav uzkavējusies - izturot konkursu, kļuvusi par EESK latviešu tulkošanas nodaļas vadītāju, vēlāk - tulkošanas direkcijas vietnieci. Starp komitejas tulkotājiem esot arī ap divdesmit latviešu, lielākā daļa - sieviešu. Viņa stāsta, ka lielākoties tulkotājiem profesija vienlaikus ir arī aizraušanās, tāpēc kolektīvs ir stabils, retāki ir gadījumi, ka cilvēks iztur tulkotāja konkursu, jo tur konkurence ir mazāka nekā lielajā administrācijas konkursā, un pēc pāris gadiem mēģina startēt politiskākā nozarē. Taču arī tā ir normāla prakse, jo tulkotājiem nepieciešami cilvēki ar dažādām zināšanām.
Ar Briseles latviešu komūnu saiknes Inetai ir ļoti ciešas - pirmos gadus, kad latviešu tur bijis vēl ne tik daudz, Jāņi svinēti viņas dārzā, arī tagad ar ģimeni tiek apmeklēti dažādi pasākumi. Tiesa, agrāk varēja runāt par vienu mazu latviešu kopienu, tagad latviešu ir jau pāris tūkstošu, tāpēc neizbēgama ir noslāņošanās pa interešu grupām.
Tam, kas notiek Latvijā, Ineta seko, taču stāstus par aizbraucējiem nelasa. Viņa uzskata, ka neviens nevar nosodīt cilvēkus, kas aizbraukuši, lai nodrošinātu ģimeni, taču uzsver - migrācija ir dabīgs process, Eiropā tas vienmēr ir noticis un arī notiks. Piemēram, Beļģijā ir milzīgs daudzums otrās, trešās paaudzes itāļu, kuri emigrējuši piecdesmitajos gados, ieradušies arī veseli ciemi no Spānijas. Pati viņa Latvijā atgriezties neplāno, taču pieļauj, ka «pensijas gados abi ar vīru cirkulēsim starp Latviju, Beļģiju un kādu siltāku zemi». Taču Inetas pusaugu dēli Latviju jau paguvuši iemīlēt, te ik vasaru pavada vairākas nedēļas un pat paši regulāri prasa - kad brauksim atkal. «Dēli ir lepni par to, ka ir latvieši, kad prasa, vai viņi ir beļģi, tad saka - nē, pa pusei latvieši,» ar gandarījumu nosaka Ineta. Arī viņas vīrs Kurts ir iemīlējis Rīgu un biznesa dēļ tur satiekams krietni biežāk nekā Ineta pati.