Eiropas Parlamenta 2011. gada Saharova balvas nesenā piešķiršana pieciem arābu valstu pārstāvjiem (diemžēl vienam no viņiem - tunisietim Mohammedam Bouazizi - tā bija pēcnāves atzinība) skaidri apliecina izpratni par vēsturiskajiem un nozīmīgajiem notikumiem, kas nosaukti par Arābu pavasari. Šie pieci cilvēki, pa vienam no Ēģiptes un Lībijas un divi no Sīrijas, tāpat kā tūkstošiem tautiešu, pelnījuši atzinību par pilsonisko un cilvēcisko drosmi. Viņu centieni pēc brīvības ir izrādījušies spēcīgāki par autoritāriem un nežēlīgiem valdniekiem kalpojošām bruņotām struktūrām. Un tieši to EP priekšsēdētājs Ježijs Buzeks, nosaucot balvas ieguvējus, arī uzsvēris, jo šie cilvēki ir veicinājuši vēsturiskas pārmaiņas arābu valstīs. Nozīmīgi, ka EP apstiprinājis solidaritāti un atbalstu viņu cīņai par brīvību, demokrātiju un autoritāro režīmu gāšanu. Balvas piešķiršana uzskatāma par simbolu visiem, kas aizstāv cieņu, demokrātiju un pamattiesības arābu valstīs un ārpus tām. Un tas ir nozīmīgi arī pašiem eiropiešiem, kuriem šādā veidā tiek atgādināts par pašu mājās svarīgāko «īpašumu» - demokrātisku un brīvu iekārtu pastāvēšanu, kas kā jau pati par sevi saprotama lieta mēdz dažreiz arī piemirstieties. Tā ir cienījama rīcība, kam nav nekā kopīga ar iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās vai augstprātīgu vēlēšanos kādu pamācīt. Brīva partiju sistēma, preses brīvība, neatkarīgas tiesas ir universālas vērtības, kas nav tikai eiropiešu un amerikāņu «izgudrojums». Un arābu pamošanās to apstiprina. Šīs universālās brīvības, šķiet, nav atstājušas vienaldzīgus pat simtus tūkstošus, varbūt miljonus Krievijas iedzīvotāju, kas beidzamajā laikā par pārsteigumu visiem - citu valstu politiķiem, dažādiem ekspertiem un žurnālistiem - pauduši savu no varas neatkarīgu viedokli.
Šobrīd ir grūti prognozēt nākamos notikumus gan Ziemeļāfrikā, gan arī Krievijā un Baltkrievijā. Vienlaikus iespējams nosaukt gan optimistiskus piemērus no pēdējo notikumu virknes Tunisijā, Lībijā, arī Ēģiptē - tāpat gluži pretējus, kas vairo bažas par šo valstu nākotni. Tas pats sakāms par Baltkrieviju ar Aleksandru Lukašenko un Krieviju ar Vladimiru Putinu, kur, neraugoties uz stingri centralizēto postpadomju kapitālismu, tomēr nav izdevies panākt visu pilsoņu soļošanu vienā solī, kādu pasaulei beidzamajā laikā centies nodemonstrēt Ziemeļkorejas režīms. Par nepieciešamību atbalstīt demokrātiskos procesus un stingrāk kritizēt režīmu patvaļu dažādās valstīs nav jāšaubās. Vienlaikus nākotnē vairāk vajadzētu pievērsties mehānisma izstrādāšanai, kas ļautu apturēt tik ilgu un brutālu vardarbību, kādu jau gandrīz desmit mēnešu garumā īsteno Bašāra al Asada režīms Sīrijā.