Pa šiem gadiem viņas savākto palīdzību ir saņēmuši ap 30 000 iedzīvotāju, februārī viņa ieradās Latgalē jau 90.reizi. «Man patīk Latvija, te ir sirsnīgi cilvēki, nu jau Zviedrijā pat draugu vairs nav, visi ir Latvijā, kā nekā tik daudz gadu te maisos,» smejas Margita Rapa.
Dāvina ar smaidu
Dienas, ko Margita pavada Latvijā, ir saspringtas līdz pēdējam, jo palīdzības kravas gaida pagastos, skolās, pansionātos. Rēzeknes novada Ozolaines pagasta tautas namā iedzīvotāji pacietīgi gaida viņas ierašanos jau no agra rīta. Izdalīt mantas palīgā nāk Margitas uzticamā komanda - Zviedrijas un Latvijas brīvprātīgie -, lai nebūtu drūzmas un spiešanās, zālē tiek ielaistas grupiņas pa piecdesmit cilvēkiem, pēc tam mantas tiek izliktas atkal no jauna. Kaut arī Margitas kundzei šogad 13.maijā paliks 80 gadu, viņa pati cilā smagās kastes, katru palīdzības saņēmēju pavada ar laipnu smaidu, ar tulku Ilzes un Tatjanas starpniecību cenšas aprunāties. Ļaudis zālē ilgi neuzkavējas, ātri sakrāmē maisus, lielākā daļa, ejot projām, kautrīgi pienāk pie Margitas pateikt paldies. «Kad pirmoreiz atbraucām 1992.gadā, veikali bija tukši, visa kā trūka. Tagad it kā preču netrūkst, taču trūkst naudas, par ko tās iegādāties,» saka Margita. Katras palīdzības kravas nogādāšana Latvijā izmaksā ap 5000 latu, šo naudu viņa savāc ziedojumos, taču tas kļūst arvien grūtāk, jo krīze skārusi arī Zviedriju. Ziedotās mantas tiekot glabātas viņas mājas pagrabā, katru apģērba gabalu mazgājot un gludinot Margita pati, tad viss tiek sapakots kastēs atsevišķi katrai iestādei vai ģimenei. Vairākas trūcīgās ģimenes saņēmušas arī naudas ziedojumus, vēl tagad pati Margita no savas pensijas sedz brīvpusdienas sešiem Rēzeknes skolēniem. Pagājušajā gadā aizsaulē aizgāja viņas lielākais palīgs šajā darbā dzīvesbiedrs Ēriks, ar kuru kopā nodzīvoti 60 gadu. Tagad Margita strādā arī vīra vietā.
Karo ar muitām
Zviedru valodas pratēja un viena no Margitas palīdzēm māksliniece Ilze Grudule atceras, ka sadarbība ar Rapu ģimeni sākusies 1992.gadā, kad Rēzeknes Mākslas vidusskolas audzēkņu grupa viesojusies kādā no Zviedrijas skolām, kurā strādājusi Rapu meita Karīna. Toreiz Zviedrijā bijis populāri palīdzēt nabadzīgajām Āfrikas valstīm, bet Ēriks un Margita Rapi nolēmuši, ka viņi labāk palīdzēs Latvijai. Visvairāk viņus šokējusi gan Latvijā redzētā nabadzība, gan arī valsts likumdošanas nesakārtotība un ierēdņu vienaldzība pret humānās palīdzības sniedzējiem, jo nereti Ainažu muitas punktā nācies pavadīt vairāk nekā dienu. Rēzeknes Poļu vidusskolas direktore Valentīna Šidlovska stāsta, ka reiz Rapi bijuši tik lielā izmisumā, ka pat gribējuši savākto kravu turpat uz robežas sadedzināt un doties atpakaļ uz Zviedriju, taču atturējis tas, ka kravā bijušas mantas trūcīgiem bērniem. Pirms 15 gadiem izveidotajā Rēzeknes Poļu vidusskolā viena klase nosaukta Margitas un Ērika Rapu vārdā, jo viņi bijuši pirmie, kuri skolai uzdāvinājuši solus un galdus. Mēbeles no Zviedrijas saņēmušas arī pārējās Rēzeknes pilsētas un rajona skolas, taču vislielākās Rapu ģimenes rūpes veltītas Maltas speciālajai internātpamatskolai, kuras audzēkņi vasarās brauc uz nometnēm Zviedrijā, atpūšas zviedru ģimenēs.
Ordeņus nesaņem
Margitas Rapas darbošanās Latvijas labā viņas pašas valstī ir augstu novērtēta, 2006.gadā viņai piešķirta Karaliskās biedrības Pro Patria zelta medaļa, 2007.gadā viņa kļuvusi par Zviedrijas varoni TV un avīzes Aftonbladet rīkotajā aptaujā, daudzas reizes uzstājusies televīzijā, lai stāstītu par Latviju. «Zviedrijā dzīve tomēr ir vairāk sakārtota, tur visiem pietiek. Man patīk, ka varu palīdzēt cilvēkiem. Ceru, ka mana palīdzība te ir noderīga,» pasmaida Margita. Latvijas valsts apbalvojumus vēl joprojām nav saņēmusi, taču viņu aizkustinot Latgales vienkāršo ļaužu sirsnība un pateicība, kad trūcīgas pensionāres atnesot pašadītas zeķītes vai medus burciņu, kaut gan Margitai pietiekot tikai ar vienkāršu vārdiņu - paldies.