Teiktais ir tikai vērojums, ka visgrūtākajos apstākļos svinētus svētkus vislabāk atceras. Šajā ziņā Dienas pirmie Ziemassvētki, kuriem bija veltīta 1990. gada 22. decembra avīze, ir iezīmīgi gan ar to, ka tradīciju ievērošanai tajā bija atvēlēts vairāk rakstu nekā dāvanu ieteikumiem (pāris niecīga izmēra reklāmās bija tikai apsveikumi: priecīgus Ziemassvētkus saviem biedriem novēlēja biedrība Latvija - Somija, bet zemniekiem - Latvijas Zemniecības fonds), gan ar to, ka tolaik SestDienā slejas rakstīja pats Knuts Skujenieks, un Ziemassvētku slejā mūsu dzejas un atdzejas patriarhs iezīmēja tik spilgtu to dienu ainu, ka vērts to citēt plašāk. Pirms to darām, pateiksim tikai, ka tajā SestDienā tika aprakstīti arī tādi Ziemassvētki, samērā ar kuriem 1990. gada nogales Latvija šķita miera un pārpilnības osta.
Tātad - Skujenieks brīdi pirms 1990. gada Ziemassvētkiem (un 1991. gada asiņainā janvāra priekšnojautās): «Ap sirdi tā dīvaini, tā dīvaini. Joprojām nezinām, ko atradīsim zem eglītes: bonbongu tūti vai bruņumašīnu? Un arī nezinām, kurš vecītis nāks ar žagaru bunti: maršals Jazovs, ģenerālis Krjučkovs vai mūsu pašu Boriss Karlovičs?
Mulstam pusbrīvā tirgus mežonīgajā sistēmā. Stacijā seksa rokasgrāmatas maksā dārgāk, šķiet, par pašu seksu. Un, kad pīrādziņu un saldējuma tirgoņu burzmas dēļ es netieku klāt vilcienu sarakstam vai par minūti nokavēju vilcienu, manī mostas svētas dusmas. Tad es gribu visus augļotājus un naudas mijējus izdzīt no tempļa, resp. vakzāles.
Galu galā cilvēcīgums ņem virsroku. Ir sava pievilcība šajās pīrādziņu tantēs, piņģerotu blēžos, pazemes prāģeros. Labāk atklāti redzēt cilvēku ubagojam, nekā varmācīgi to iespundēt, lai nebojā skatu un statistiku. Pilsēta kļūst varbūt netīrāka, nedisciplinētāka, bet dzīvāka, un, galvenais, patiesāka. Kioskos kiča trīsvienība, urrāpatriotisms, pornogrāfija un māņticība dzīvo vienu kopēju dzīvi. Mani šāda sadzīvošana gan ērcina, gan smīdina, taču saprotu, ka tie ir trīs cilvēka apziņas mīti, trīs valzivis, kas tura pasauli. Un ja vēl par šo mītu maksā naudu! Lai Dievs dod, ka mēs tiktu vaļā no klīrīga ideālisma un iemācītos visas lietas normāli vērtēt.»
Tie otrie Ziemassvētki bija aprakstīti Vizbulītes Bērziņas rakstā par latviešu mūzikas sirdsapziņu, komponistu Jēkabu Graubiņu (1886-1961), kurš no 1950. līdz 1955. gadam kā «valsts ienaidnieks» pavadīja gulagā, Soļikamskas un Gavrilovas Poļanas lēģeros. Vēstulēs Graubiņš pasūrojas par nometnes ikdienu: «Esmu tagad kartupeļu tīrītājs un griezējs, kāpostu kapātājs, sīpolu mizotājs, biešu lobītājs nometnes virtuvē. Iemācīja arī vistas plūkt, kuru bija pienācis tūkstošiem. Tā gredzena gali satiekas: vecumā jādara sieviešu darbi tāpat kā bērnībā.» Ziemassvētki komponistam nometnes barakas nomācošajā vidē ir spēka avots: «Ziemassvētki! Vakar vakarā mēs, mūsu barakas pieci latvieši, ielīdām mazā kambarītī (ir jau laime, ka tāds atradās mūsu rīcībā), aizdedzām 3 eglīšu svecītes, 4 zaru skujiņas aizstāja pašu eglīti, - vienu zariņu aizdedzinājām, lai smaržo… Galdā uzbērām cits sausiņus, cits biskvītus, cits sukrenītes - tas mums aizstāja dāvanas un radīja kādreizējo Ziemassvētku vakaru un eglīšu ilūziju. Dziedāt nedrīkstējām, bet klusībā katrs pie sevis patēlojāmies gaišus mirkļus pie dārgās dzimtenes greznajām eglītēm…»
Knuts Skujenieks pirms 25 gadiem SestDienas lasītājiem Ziemassvētkos vēlēja: «Lai atveļas pagānu bluķis līdz Betlēmes silītei, lai deg svecīte katram - gudram un negudram, pilsonim un nepilsonim, godīgam un arī ne visai. Ar Jēzuliņu!» Pievienojoties šim arī šodien aktuālajam vēlējumam, piebildīsim tikai, ka dzejnieka aprakstītie pazemes prāģeri no stacijas tuneļiem nekur nav pazuduši un dažam no viņiem repertuārā ir arī Jūs, bērniņi, nāciet.