N.Mandelas cīņubiedrs Sirils Ramafosa uzsver: «Mēs zinājām, ka viņa brīvība nozīmē arī mūsu brīvību.» Tūkstošiem cilvēku ceturtdien piedalījās N.Mandelam veltītos pasākumos, paužot pateicību par viņa ieguldījumu Dienvidāfrikas atbrīvošanā no aparteīda važām. «Viņš paveica neiedomājamo. Mandela apvienoja melnos un baltos ļaudis, viņš izbeidza aparteīdu. Esmu šeit, lai izrādītu savu pateicību viņam,» raidsabiedrībai BBC stāsta svinību dalībniece Popija Šabalala.
N.Mandelas sludinātā saskaņas vēsts nodrošināja viņam ne tikai afrikāņu, bet arī visas pasaules atzinību. 1993.gadā viņš saņēma Nobela Miera prēmiju. Pēc gada viņš uzvarēja Dienvidāfrikas prezidenta vēlēšanās un kļuva par pirmo melnādaino Dienvidāfrikas līderi. Ticis pie varas, N.Mandela nevis steidzās atriebties saviem baltajiem pāridarītājiem, bet gan centās darīt visu iespējamo, lai veicinātu saskaņu starp Dienvidāfrikas balto un melnādaino kopienu. Viņš pat aicināja melnādainos atbalstīt Dienvidāfrikas regbija izlasi, lai gan daudzi uzskatīja regbiju par balto rasistu sporta veidu.
Pasaules cieņa pret Mandelu palielinājās 1999.gadā, kad viņš labprātīgi aizgāja no Dienvidāfrikas prezidenta amata. Ar šo soli viņš parādīja pozitīvu piemēru citiem Āfrikas līderiem, jo nekļuva par kārtējo Āfrikas diktatoru, kas gadu desmitiem par katru cenu cenšas noturēties pie varas. Pēc aiziešanas no prezidenta amata N.Mandela attālinājās no politikas. 91 gadu vecais vīrs pēdējā laikā reti manāms sabiedrībā, jo viņa veselības stāvoklis ir pārāk trausls. Taču šovasar viņš, visticamāk, centīsies pagodināt ar savu klātbūtni Dienvidāfrikā notiekošo pasaules čempionātu futbolā, kas būs mūsdienu Dienvidāfrikas panākumu simbols.
Skeptiķi gan bilst, ka Dienvidāfrikai joprojām ir milzīgas problēmas dažādās dzīves jomās. Valstī ir ļoti augsts noziedzības līmenis (vidēji 50 slepkavību dienā), liels bezdarbs (gandrīz 25%), turklāt Dienvidāfriku smagi skārusi AIDS epidēmija (ar HIV inficēti 5,7 no 48 miljoniem iedzīvotāju), informē AFP.