Kā cilvēkiem rast dvēseles mieru un ar dziļu pašapziņu sagaidīt Ziemassvētkus?
Gada nogale nāk ar paveiktā izvērtēšanu ģimenē, darbā, mājā, Latvijā, pasaulē. Šajā laikā ir svarīgi katram sirdī rast Ziemassvētku noskaņu. Vai esam sagatavojušies gada jaukākajiem svētkiem? Es nedomāju - vai esam sapirkuši dāvanas un sagatavojuši cienastus, bet gan - vai esam atvēruši savu sirdi, lai saņemtu tajās jaundzimušo bērnu - Dieva Dēlu? Gūt mieru sirdī, tas nav sarežģīti, bet nav arī viegli.
Domāju, tādas universālas receptes nemaz nav, tomēr miers - tā daudziem cilvēkiem pašlaik visvairāk pietrūkst.
Vienmēr tiekam šūpoti no mūsu iegribām, vajadzībām, kārēm. Gribot negribot pieskaņojamies lielajam uzpūstajam kaisles burbulim - komercializētajiem Ziemassvētkiem, tiekam bīdīti un vilkti. Ja to neapzināsimies un nemēģināsim pretoties, tad miera nebūs, mums nebūs īsto kluso un gaišo Ziemassvētku. Tāpēc jāizdomā stratēģija, kā no tā visa mēģināt atbrīvoties.
Tātad tomēr ir kāda recepte?
Ir daži padomi. Nevajag vērst uzmanību uz to, kas man nepatīk vai kā man nav un ko es pašlaik nevaru dabūt. Nevajag likt dzīves negācijas un trūkumus kā lielu kalnu acīm priekšā. Runāju ļoti personīgi. Man ir lietas, kas mani ļoti tracina, īpaši, ja sāku domāt par lielajām problēmām - par valsti, par alkatību un muļķībām valstiskajā līmenī. Mana nepatika spētu izpolsterēt neskaitāmus elles kambarus šiem darboņiem. Taču, tā domājot, es pildu sevi ar tumsu un tumšām domām. Turklāt, es sūrojos par to, ko šobrīd nav manos spēkos mainīt. Nevajag iecentrēties uz lielām problēmām ne valstiskā, ne personiskā dzīvē, piemēram, ģimenes jomā. Katram cilvēkam ir sarežģījumi ar darbu, ar naudu, ar tuvajiem cilvēkiem. Ja uz tām vērsīsim galveno uzmanību, būsim saplosīti un nelaimīgi.
Bet, ja to nedarām, tad kaut kas jāliek vietā.
Pareizi! Apustulis Pāvils, kas dzīvoja daudz grūtākos apstākļos un laikos, mudināja uz mieru un prieku! Es bieži atgriežos pie viņa vārdiem vēstulē filipiešiem: «Mērenība, maigums, iejūtība un cilvēcība pret otru,» un tad pildīt sevi ar domām par to, «kas patiess, taisns, skaists, kas cildināms.» Tie vārdi nav no augstiem plauktiem, tas ir tas, ko varam atrast sevī un ap sevi, ja meklēsim. Ja kritizēju otru, pats esmu nelaimīgs un otrs cilvēks ir nelaimīgs. Ja meklēju otrā cilvēkā labo, nevis slikto, tad apkārtējā telpa kļūst gaiša pati par sevi.
Nu tas ne vienmēr ir viegli. Kaut vai palasot internetā komentārus...
Interneta komentārus nelasīt! Kam un priekš kā ir noderīga anonīma žults? Mazāk jāpiesauc mūsu principi, prasības, mūsu pretenzijas, kritika un aizrādījumi, kas vienmēr sabojā gaisotni, attiecības un noskaņojumu. Jāvingrinās katrā ziņā pateikt labo! Man patīk, kā tu izskaties, kā tu dari to un šito. Taču latviešiem ir raksturīgi nepateikt. Ja pateiktu, telpa kļūtu mīlīga.
Varbūt tāpēc to nedarām, ka tas ir tik vienkārši?
Tik vienkārši nav, jo tas saistīts ar vispārējo pārliecību par dzīvi un Dievu. Cilvēkiem jāatrodas vidē un sabiedrībā, kur par pozitīvo tiek runāts. Priekš manis tā ir draudze, un tas ir dievkalpojuma uzdevums - uzturēt pārliecību par Dievu, kas visur un vienmēr ir klāt, vienmēr un visur mūs svētī un vēlē tikai un vienīgi labu. Kādam citam varbūt tas jāpiedzīvo citādi - pie drauga, no grāmatas, no skaistuma un labi padarīta darba. Esmu neaprakstāmi laimīgs, ka varu runāt un stāstīt sev un citiem par Jēzu Kristu. Dievs ir klāt visās lietās: vissīkākajā un lielākajā, katrā vietā. Viņš mūs saprot un atsaucas. Taču mēs to nezināsim, ja nepiedzīvosim no citiem atzinību, sajūtu, ka tiekam pamanīti un esam kādam svarīgi. Bērnam tas jādzird no dzīves pirmā brīža. Kanādiešu rakstniekam Stīvenam Līkokam ir skumjš, bet izglītojošs stāstiņš par zēnu, kurš Ziemassvētkos gaidīja dāvanu - slidas. Ar sajūsmu viņš taisa vaļā sainīti... taču būs slidas! Nē. Dāvanu maisā - zeķes. Nākamajā gadā - nu gan būs slidas! Nē - cepure! Cepure un zeķes, protams, ir labas lietas, bet tas nav, pēc kā mana sirds ilgojas. Kāds mani nav sadzirdējis. Pasaule neatsaucas manām ilgām un cerībām. Cilvēkam, kam ir bijusi atkārtota vilšanās, īpaši bērnībā, ir grūti būt laimīgam un miera pilnam vēlāk dzīvē. Turpretī, ja jūtam dzīves pareizību un skaistumu, sākam piedzīvot dievišķo, jo Dievs atsaucas katra dziļākajām ilgām un vajadzībām. Jāuzticas. Ar dāvanām, tāpat kā ar vārdiem, varam pateikt cilvēkam - es tevi atzīstu, cienu un mīlu tevi.
Vai pietiks, ja aiziešu uz baznīcu vienu vai divas reizes gadā, piemēram, Ziemassvētkos un Lieldienās?
Es neļaunojos, ja cilvēki uz baznīcu atnāk vienu reizi gadā. Ja viņi ir atraduši ceļu uz dievnamu, Dievs ar viņiem runā arī tajā vienīgajā reizē. Dieva slavēšana un pateikšanās nav vajadzīga Dievam, bet mums pašiem. Prieks ir manī pašā, tas ir ļoti tuvu man, un es gribu mudināt cilvēkus meklēt un atpazīt patieso prieku. Sāksim ar vienkāršo, kas acu priekšā, - ar otru cilvēku un viņa draudzību, skaistu dabas skatu, iemīļotu rotu, kādu melodiju vai fotogrāfiju.
Kādas ir jūsu pirmās atmiņas par Ziemassvētkiem?
O, tās ir bailes! Es šausmīgi nobijos no Ziemassvētku vecīša (Juris Cālītis sirsnīgi smejas)! Tas notika Limbažos, Ziemassvētku vecītis bija mans onkulis, viņš nāca iekšā, un man bija paniskas bailes. Taču citi Ziemassvētki vienmēr man atgādina, ka esam radīti priekam, saticībai, draudzībai un laimei. Man patīk piparkūku smarža un svecīšu liesmiņas, kas deg kā brīnums - maigi un visaptveroši.
Kā skatāties uz korporatīvajām Ziemassvētku ballītēm?
Balles. Balles ir balles, tāpat kā futbols un tusiņi, kur ir cilvēcīgais rotaļīgums, kā gaiša bante matos. Tajā brīdī un vietā ir kaut kas ļoti skaists, bet visu dzīvi ar šo banti matos pa ballēm nestaigāsi. Vai gribam apliecināt tikai sevi vai tomēr apliecināt kādu citu? Palīdzēt citam būt skaistam, atzītam, priecīgam ir ātrākais un vienkāršākais ceļš uz prieku sevī. Vai nekļūstam priecīgi, ka varam bērnu padarīt smejošu, iepriecināt ar dāvanu, ar labu ēdienu, ar labiem vārdiem? Tāds prieks ir lipīgs. To visi labi zinām.
Kā Ziemassvētki tiek sagaidīti un noris alternatīvajā ģimenes mājā Zvanniekos, kur jūs esat daudzo aprūpēto bērnu galvenais tētis un Sandra Dzenīte-Cālīte - galvenā mamma?
Zvanniekos Ziemassvētku vakarā dodamies uz baznīcu, pēc tam tikai ir lielā ēšana, un dāvanas nākamajā rītā. Katram tiek gatavota kāda īpaša dāvana, daudzi labi cilvēki tās sarūpē. Pēc tam parasti ar slēpēm dodamies mūsu brīnišķīgajās dabas takās, pikojamies, varbūt apmeklējam interesantus koncertus vai izrādes, ko sarūpējuši mūsu patiesie draugi un atbalstītāji
Ko teiksiet sprediķī savai draudzei Ziemassvētku vakarā?
Teikšu: «Redzi, es jums sludinu lielu prieku... Bētlemē jums Pestītājs dzimis.» Visi gribam prieku, bet kāpēc tas ir meklējams Bētlemē? Tāpēc, ka tur varam redzēt mūsu cilvēcību pilnīgā, Dieva gribētā izteiksmē un skaistumā. Bētlemē ir kāds noslēpums, tur nav «lielā Dieva», bet silītē guļ nevarīgs, mazs bērniņš! Tas man liek saprast, ka mana laime, mans prieks, manas dzīves īstums nav meklējams tajā, kas dzīvē ir liels, spēcīgs, sekmīgs, ievērojams un ievērots, bet tajā, kas mazs, gandrīz nepamanīts, bezspēcīgs un vienkāršs. Dievs ļaujas būt mazajās, ne lielajās lietās mūsu dzīvē. Nemeklēsim Viņu, kur Viņš priekš mums nav un nevar būt. «Kas debesu valsti nesaņem kā bērns, tas nevar tur ieiet.» Tāpēc.